Daiga Bitiniece: „Mūsu spēks ir cilvēki, kas palīdz radīt uzticamu un daudzveidīgu laikrakstu”

Tradicionāli pirms Ziemassvētkiem laikraksta Kurzemnieks redakcija aicina uz tikšanos tos dažādu jomu speciālistus, kuri gada laikā bijuši īpaši atsaucīgi – palīdzējuši žurnālistiem ar informāciju, komentāriem, padomu.

Šogad redakcijā viesojās deviņi cilvēki: Kuldīgas Centra vidusskolas 12. klases skolniece Katrīna Stjopočkina, kas ir Kuldīgas jauniešu domes priekšsēde, darbojas skolas līdzpārvaldē un Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā, Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdis Andris Aniņš, Kuldīgas attīstības aģentūras vadītāja Aiga Vanaga-Poriķe, Alsungas tūrisma mārketinga speciāliste Laura Reinholde, Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes štāba komunikācijas daļas sabiedrisko attiecību speciāliste Guna Pričina, Kuldīgas komunālo pakalpojumu tehniskās bāzes un atkritumu apsaimniekošanas daļas vadītājs Jānis Ezerkalns, Skrundas pilsētas un pagasta pārvaldes vadītāja Dace Buķele, SIA Rezerve īpašnieks Normunds Vitomskis un skolotājs Aigars Blūms.

Pirmais stāsts. Par mums

Kurzemnieka galvenā redaktore Daiga Bitiniece uzsvēra, ka laikraksta galvenais balsts ir iedzīvotāji.

„Mums ļoti svarīgi ir tādi cilvēki kā jūs – tie, kas palīdz uzzināt, precizēt, atsaucas, kad vajag. Bez jums daudz kas nebūtu iespējams. Tieši tādēļ ik gadu rīkojam pateicības tikšanos,” teica redaktore. Šī pasākuma idejas autore, literārā redaktore Dina Poriņa pastāstīja, ka ikdienā viņas pārziņā ir noķert un nepalaist tālāk kļūdas, rūpēties arī par valodas labskanību. Tas viņai padodas, jo piecus gadus Kurzemnieks saņēmis Valsts valodas centra atzinību par labu valodu.

„Abonenti mums ir svēta lieta,” uzsvēra D.Bitiniece, norādot, ka tieši uzticīgie lasītāji ļāvuši laikrakstam saglabāties līdz šodienai. Pirms 2008.–2009. gada ekonomiskās krīzes redakcija bija plašāka: birojs Skrundā, vairāk žurnālistu un darbinieku reklāmas nodaļā. Krīze reklāmas apjomu samazinājusi par 60%, tomēr abonenti palikuši uzticīgi.

Drukātās preses tirāža visā pasaulē samazinās, jo cilvēki vairāk pāriet uz digitālajiem medijiem vai sociālajiem tīkliem, kur katrs jūtas kā žurnālists un saturs ne vienmēr ir pārbaudīts, sacīja galvenā redaktore. Tomēr Kurzemnieks turas pie savas misijas – informāciju pārbaudīt, būt daudzpusīgam un uzticamam, un tajā liela nozīme ir informācijas sniedzējiem no sabiedrības.

Runājot par satura izvēli, redaktore atzina: lasītāju vēlmes nereti ir pretējas. Piemēram, sporta lappuse ir regulāra un apjomīga, taču vieni uzskata, ka par sportu rakstām par daudz, citi – ka par maz. Tāpat ir ar citām tēmām. Mediķi, būvnieki, mednieki, makšķernieki – katra nozare gribētu redzēt vairāk satura tieši sev, taču reģionālajam laikrakstam nav iespēju kļūt par specializētu žurnālu.

Žurnālistiem jāspēj būt objektīviem pat tad, kad attiecības ar informācijas devējiem kļuvušas ciešas. Tik mazā vidē kā Kuldīgas novads tas nav viegli, tāpēc žurnālistu atspoguļojamās jomas ik pa laikam tiek mainītas. „Mūsu komanda ir neliela, bet daudzpusīga. Pieredzējušās žurnālistes pazīst cilvēkus un zina nianses, kas ļauj izprast vietējās problēmas. Redakcijā ir divi jauni žurnālisti, kuri strādā arī multimediāli: spēj filmēt, montēt un darboties sociālajos medijos.” D.Bitiniece ar lepnumu (un reizē žēlumu) stāsta, ka Kurzemnieks izaudzinājis daudzus žurnālistus, kuri vēlāk strādā medijos Rīgā, sabiedriskajās attiecībās vai citur.

Redaktore prognozē, ka digitālās vides ietekme aizvien pieaugs. Tomēr vietējā avīze vērtību nezaudēs, jo tā sniedz pārbaudītu, profesionāli sagatavotu informāciju: „Mēs dzīvojam šeit, mūsu bērni un mazbērni iet skolās, mēs pārzinām iestādes, pagastus, problēmas, pieņemtos lēmumus. Ja rakstīsim par to, kas pašiem svarīgs, tas interesēs arī citus. Un lasīt var gan uz papīra, gan datorā, gan Kurzemnieka lietotnē viedtālrunī, jo ir arī e-avīze un portāls.”

Otrais stāsts. Runā viesi

Viesi stāstīja, kā viņi Kurzemnieku lasa un ko vēlētos tajā redzēt vairāk.

● K.Stjopočkina atzina, ka viņas ģimenē Kurzemnieks ir klātesošs kopš bērnības – mājās tas vienmēr abonēts: „No jauniešu skatpunkta ir ļoti svarīgi, ka avīze raksta arī par mums. Pat tie, kuri ikdienā to nelasa, pamana rakstus par draugiem, pazīstamajiem vai kādu sev tuvu tēmu. Tas ļauj viņiem uzzināt par iespējām, pasākumiem, kuros iesaistīties.” Viņasprāt, īpaši būtiski, lai avīzē redzami arī pagastu jaunieši, kuriem nav tik plašu iespēju kā pilsētniekiem.

● A.Aniņš stāstīja, ka slimnīcā ir dažādi pakalpojumi, un solīja ar redakciju sadarboties vairāk, lai vairāk iedzīvotāju par šīm iespējām uzzinātu. Slimnīcā strādājot vairāki jauni speciālisti, arī deviņi rezidenti. Viņi būtu gatavi gan izskaidrot jaunumus, gan sniegt profilaktiskus padomus: „Ir liels pieprasījums pēc vienkārša, saprotama skaidrojuma – par diabētu, veselīgu dzīvesveidu, zaļo koridoru, speciālistu pieejamību.”

● A.Vanaga-Poriķe Kuldīgas attīstības aģentūrā strādā astoto gadu, bet pēdējos divus to vada. Viņasprāt, laikrakstam iestādes ikdienā joprojām ir nozīmīga vieta. Regulārā sadarbība ar redakciju aģentūrai esot vērtīga, taču steigā nereti aizmirstoties padalīties ar to, kas būtu svarīgs sabiedrībai. Negatīvie komentāri sociālajos medijos diemžēl kļuvuši par masveida parādību: „Dažkārt tas jau robežojas ar emocionālu vardarbību. Ārzemju medijos tāda agresivitāte nav novērojama, un, iespējams, tas ir mūsu sabiedrības nogurums.” Tam piekrita arī pārējie tikšanās dalībnieki.

● D.Buķele sacīja, ka sabiedrības atbildība pēdējos gados samazinās. Savulaik pašvaldībai vislielākās rūpes bijušas sniegt informāciju, izskaidrot jaunas ieceres, bet nu Skrundā arvien biežāk jācīnās ar vandalismu: „Uztaisām taciņu, uzliekam soliņu, bet pēc brīža kāds jau to salauzis.” Līdzīgi noticis skolā, kur tikko atjaunotā korpusa griestu paneļi sabojāti aiz gara laika: „Tā ir skaista, sakārtota vide, ko daļa neprot novērtēt.” Viņa atzina, ka iedzīvotāji dažādu problēmu risinājumu meklē pārvaldēs un tad noderot informācija no Kurzemnieka: „Vasarā pie mums cilvēki masveidā nāca prasīt par OIK atgūšanu, kaut tas uz mums neattiecas. Labi, ka bijām Kurzemniekā lasījuši, – varējām izskaidrot.”

● L.Reinholde atzinās, ka pati avīzi nelasa, taču redz, cik tā ir svarīga vietējiem: „Ir ierosinājums rakstīt vairāk par dažādām iespējām, ko cilvēkiem piedāvā Eiropa, – par mācībām, projektiem, nodarbībām. Citādi par atbalsta programmām vai pasākumiem laukos daudzi nemaz neuzzina.” Savukārt par suitu kopienu LReinholde sacīja, ka precizitāte tai ir ļoti svarīga, un mudināja nosaukumus un citus faktus pirms publicēšanas pārbaudīt vērīgāk.

● G.Pričina atzina, ka Zemessardzes sadarbība ar avīzi esot ļoti laba. Nākamgad gaidāms liels notikums – Valsts aizsardzības dienesta karavīru klātbūtne Raņķu pagasta poligonā Mežaine: „Tas skars gandrīz katru ģimeni – kādās mājās būs potenciālais iesaucamais, citās jau ir aktīvais karavīrs. Informācija būs ļoti nepieciešama, tāpēc svarīgi ar medijiem sadarboties.”

● J.Ezerkalns no KKP atklāti saka – arī viņa uzņēmumā no rītiem Kurzemnieks tiekot lasīts: „Dāmas malko kafiju un lasa. Tajā brīdī ofisā ir klusums.” Par sadarbību ar avīzi viņš atceras, kā pirms trim gadiem Kuldīgā parādījās pirmais konteiners tekstilam jeb vēl labajam apģērbam. Šķietami vienkārša metode kļuva par vienu no apspriestākajām tēmām: „Kur paliek drēbes, kas tajos nonāk? Vai tās tiek pārstrādātas, ziedotas, izmestas?” Speciālisti to skaidrojuši. Arī par elektropreču nodošanu: kamēr notiek akcija un var nodot bez maksas, cilvēki ir priecīgi, bet, kad pie konteineriem atstātās ierīces tomēr jāaizved par maksu, entuziasms izsīkst. „Katru gadu stāstām vienu un to pašu. Cilvēkiem šķiet, ka kaut kas mainīsies, bet procesi ir tie paši, un darām to, kas jādara,” saka speciālists, atzīstot, ka lielākā daļa informācijas pie cilvēkiem nonāk tieši ar laikrakstu. Viņaprāt, Kurzemnieku lasa ļaudis, sākot ar 40 gadiem – tie, kam ir kāds īpašums, arī dārzs, tie, kas interesējas par ko praktisku.” J.Ezerkalns rosina atgriezties pie agrākās rubrikas Viena diena kopā ar speciālistu.

● N.Vitomskis: „Ja avīzē ir kas par mašīnām, izlasu vienmēr. Gribētos, lai šādu rakstu būtu vairāk. Ikdienā laika ir maz, un Kurzemnieku lasu tad, ja stāsti uzrunā.”

● A.Blūms atzīst, ka tagad ikdiena ir digitālie mediji, bet drukātā avīze vērtību nav zaudējusi: „Papīra sajūta ir īpaša. Digitāli tikai ātri izskrien cauri, bet avīzi tiešām izlasa.” Viņš uzsver, ka Kurzemnieks gadiem saglabā godīgumu, analītisku pieeju un stāsta par to, kas sabiedrībai svarīgs. Tas ļauj dažādiem tematiem dzīvot ārpus sociālo mediju burbuļiem. A.Blūms, pasākumam beidzoties, rezumēja: „Tas, kas darbojas, nav jālabo. Un Kurzemnieks pagaidām darbojas ļoti labi – stāsta, skaidro un atgādina to, kas mums visiem svarīgs.”