KULDĪGA UNESCO. NO IDEJAS LĪDZ MĒRĶIM

Nav iespējams nosaukt visus, kas bijuši iesaistīti garajā, sarežģītajā Kuldīgas ceļā uz UNESCO Pasaules mantojuma sarakstu. Tomēr dažu cilvēku veikums bijis nozīmīgāks. Tāpēc Kurzemnieks viņiem jautā par pašu ideju un lielākajām grūtībām, par to, kas devis gandarījumu, kā arī lūdz prognozēt, kas mainīsies iedzīvotājiem, tostarp uzņēmējiem, un kas darāms turpmāk.

Vecpilsēta ir vērtība, un UNESCO ir iespēja

Aldis Orniņš, Kuldīgas galvenais arhitekts no 1978. līdz 2004. gadam:

– Šķiet, ka pirmo reizi par Kuldīgu un UNESCO runājām kora Rāte braucienā uz Dāniju 1993. gadā kopā ar diriģenti Vitu Timermani un basu Edgaru Zalānu (arī citiem koristiem). Protams, šis salikums likās neticams, taču, kā vēlāk izrādījās, guva turpinājumu.

Tagad populāri ir teikt, ka Kuldīgas logi un durvis ir raksturīgi un spilgti izceļ vietu, ka to saglabāšana ir liels izaicinājums. Taču 80. gados izdevās no vecpilsētas izvākt daudzus ražošanas uzņēmumus, kas ar savu darbību noslogoja pilsētas vidi (smagais lielgabarīta transports ik dienu ielās). RCP* bāze atradās Skolas ielā un Kalna ielā iepretī tiesai, KUK – Baznīcas ielā, SPMK kantoris pie pils dzirnavu dīķa, ATU-7 iebrauktuve – tikai no Kaļķu ielas. Viss transports virzījās caur vecpilsētu pāri vecajam tiltam. 1986. gadā atklāts jaunais tilts, 90. gados izdevās slēgt transporta kustību Liepājas ielā un izveidot nu jau tik ierasto gājēju ielas posmu.

Arhitekta darbs nav viena cilvēka spēkiem paveicams, sevišķi jau pilsētas mērogā. Ir gandarījums, ka esmu jutis daudzu kolēģu sapratni un ka kopā daudz paveikts. Grūti kādu izcelt. Protams, vislielākais atbalsts justs no kolēģes un sievas Anitas. Taču jāpiemin paši pirmsākumi, kad pirms 1969. gadā pieņemtajiem Kuldīgas apbūves noteikumiem arhitektūras zinātņu doktora Jurija Vasiļjeva vadībā tika noteiktas vecpilsētas vērtības. Tas iezīmēja Kuldīgas likteni. Ļoti radošs un trauksmains bija Atmodas laiks ar azartisko kolektīvu atgūtajā rātsnamā tālaika pilsētas galvas Anitas Kovaļenko vadībā, būvvaldes izveide, tās saliedētais darbs.

Kuldīgas vecpilsēta ir vērtība, un UNESCO ir iespēja. Būt plaši atpazīstamas kustības dalībniekiem ir priekšrocība. Uzņēmējiem rodas iespējas daudzās saimnieciskajās jomās: apkalpošanā, izklaidē, būvniecībā, arī rūpniecībā. Iedzīvotāji ir saprotoši un ieinteresēti šī procesa dalībnieki.

Lielais UNESCO ritenis iegriezies: daudzi procesi ir iekustināti un turpinās darboties. Domāju, ka pienācis laiks paraudzīties uz sīkumiem – uz jau paveiktā uzturēšanu ik sīkumā. Līdztekus tagadējam domes līdzfinansējumam vides uzturēšanai vajag radīt jaunu, kas dotu iespēju atgūt daudzas zudušās vides detaļas, kuras atjaunot nav pa spēkam iedzīvotājiem vieniem.

* Remonta un celtniecības pārvalde, komunālo uzņēmumu kombināts, specializētā pārvietojamā mehanizētā kolonna, autotransporta uzņēmums

___________________________

Kuldīgas atpazīstamība un kuldīdznieku pašapziņa

Edgars Zalāns, arhitekts, Kuldīgas domes priekšsēdis no 2001. līdz 2007. gadam:

– Vēl 90. gadu beigās, kad rajona padomē pie manis kā pie rajona arhitekta strādāja ASV Miera korpusa brīvprātīgā Monika Fransuā, divatā nonācām pie tā, ka iekļūšana UNESCO sarakstā no neprātīgas idejas jāpārvērš reālā projektā. Patiesībā tā bija viņas amerikāniskā uzņēmība, kas teica: nav nekā neiespējama. 1998. gadā Kuldīga ar Gēsthahti Vācijā strādāja kopīgā plānošanas projektā, un ideja tika vairākkārt izdiskutēta, runājot par to, ka projekts kalpotu arī par nākotnes argumentāciju, ja Kuldīga izvirzītu pieteikumu. Pēc tam viss apstājās līdz laikam, kamēr mani ievēlēja par Kuldīgas mēru. Tad ideja sāka lēnām gūt piepildījumu. Palielinot jaudu un neatkāpjoties, dome ar to nopietni ir strādājusi vairāk nekā 20 gadus.

Vislielākais izaicinājums jebkurā projektā ir šaubas par pozitīvu rezultātu. Šis nebija izņēmums, īpaši sākumā. Arī nopietna budžeta nebija, bet ar laiku domes komandas darbs atrada sabiedrotos nacionālajā līmenī un budžets ļāva iesaistīt ārējos ekspertus, finansēt pētījumus.

Vislielāko gandarījumu devis tas, ka pieteikuma gatavošana radījusi virtuālu domes speciālistu, nacionālo ekspertu un lēmēju, starptautisko ekspertu komandu. Tas būtiski cēlis Kuldīgas atpazīstamību, kas joprojām pieaug. Un, protams, milzīgi vairojis kuldīdznieku pašapziņu.

Kas mainīsies iedzīvotājiem? Redzēsim. Tūrisma un apkalpojošās sfēras uzņēmējiem tas palīdzēs, jo, viesu skaitam pieaugot, vēl vairāk pieaugs Kuldīgas atpazīstamība. Savukārt to, cik ļoti šis būs traucējošs faktors būvniecībā, noteiks nevis UNESCO, bet tas, vai dogmatiski domājoši būs domes speciālisti. Jau pēdējā vecpilsētas lokālplānojuma izstrādē stingrie ierobežojumi nepamatoti daudz tika argumentēti ar nepieciešamību iekļūt sarakstā. Šis risks uzņēmējiem var pieaugt vēl vairāk.

___________________________

Pēctecīga pašvaldības politika un drosmīgi lēmumi

Inga Bērziņa, Kuldīgas novada domes priekšsēde no 2007. līdz 2022. gadam; pašvaldību lietu ministre:

– Ideja par Kuldīgas pieteikšanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam radusies uzreiz pēc tam, kad Latvija 1997. gadā ratificēja Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību. Darbs pie nominācijas sākās 2001. gadā Kuldīgas mēra, arhitekta Edgara Zalāna laikā. Viņa vadībā aizsākto turpināju un Kuldīgas virzību uz UNESCO visiem spēkiem atbalstīju.

Vislielāko gandarījumu sniedz tas, kāda Kuldīga izskatās šodien un kādas sajūtas tā rada, cilvēki, kuri ar pietāti pret kultūrvēsturisko mantojumu turpina pilsētu veidot. Kuldīga kļuvusi par iecienītu galamērķi; strādājot Rīgā, bieži dzirdu sirsnīgas un mīļas atsauksmes par mūsu pilsētu. Vislielākais paldies tieši kuldīdzniekiem, jo šo gadu laikā augusi izpratne par mantojumu – iedzīvotāji to ir gan novērtējuši, gan saudzējuši un attīstījuši.

Noteikti jāpateicas kādreizējam Kuldīgas mēram Edgaram Zalānam, arhitektiem Anitai un Aldim Orniņiem, Diānai Zalānei, būvvaldes vadītājai, arhitektūras doktorei Janai Jākobsonei, kura daudzus gadus bijusi nominācijas virzītāja un pārraudzītāja. Kuldīga ir UNESCO nacionālajā sarakstā kopš 2004. gada. Ar nomināciju ilgstoši strādājusi pašvaldības komanda: Ilze Zariņa, Sintija Vītoliņa, Inta Jansone, Kaspars Rasa, Kristīne Duļbinska, Terēza Strauta, Jānis Mertens, Inna Rozentāle, Ričards Sotaks, Raivis Jasinskis un Līva Meļķe-Tropiņa. Bija nepieciešams sakārtot vēsturisko centru, izstrādāt apsaimniekošanas un attīstības plānu, izzināt pilsētas vērtības, tās saglabāt un mērķtiecīgi atjaunot. Tik vērienīgus darbus vairāk nekā 20 gados var paveikt tikai ar pēctecīgu pašvaldības politiku, pareiziem cilvēkiem pareizās vietās un spēju pieņemt drosmīgus lēmumus, tajā skaitā par finansiālu atbalstu.

Pēc UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Asamblejas ieteikuma 2018. gadā pašvaldība piesaistīja ekspertu un studentu grupu no Brandenburgas Tehniskās universitātes Mantojuma pārvaldības institūta profesores Britas Rūdolfas vadībā. Pēc rūpīgas izpētes viņa ieteica Kuldīgas īpašās nozīmes universālās vērtības pamatojumu balstīt Kurzemes-Zemgales hercogistes kontekstā.

Lielākais izaicinājums bija neapstāties, nenolaist rokas, ieklausīties ekspertos un ar veselīgu kritiku vērtēt skeptiski noskaņotos. Tas ir liels panākums ne tikai Kuldīgai, bet visai Latvijai.

Ieguvumus redzu ilgtermiņā – tiks iedots jauns izrāviens cita līmeņa Kuldīgas vecpilsētas starptautiskajai atpazīstamībai, kas piesaistīs tos viesus, kurus interesē UNESCO Pasaules mantojuma vietas, tā sauktos gudros tūristus. Pieaugs interese par vecpilsētas īpašumu iegādi. Svarīgi, lai veidojas jauni uzņēmumi. Pašvaldība turpinās atbalsta programmas vecpilsētā dzīvojošajiem. Kā politiķiem mums būs jāpacīnās arī par īpašu valsts atbalstu Kuldīgas vecpilsētai.

___________________________

Apliecinājums unikalitātei pasaules mērogā

Dagnija Baltiņa, bijusī UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) ģenerālsekretāre:

– Vienmēr esmu ļoti atbalstījusi Kuldīgas kandidatūru un jau 2008. gadā meklēju iespējas, lai tā kļūtu par pasaules mantojuma vietu. Esmu īpaši iedziļinājusies, lai identificētu vīziju, kas ļautu pilsētai izcelties citu nominēto vidū. Vienmēr esmu ticējusi, ka Kuldīga ir pelnījusi šo statusu, taču būtisks pagrieziena punkts bija brīdis, kad 2017. gadā es identificēju vīziju, kā nominācija jāvirza un ka tā jāveido, izceļot Kuldīgu kā unikālu liecību par Kurzemes-Zemgales hercogisti. Pazīstu ļoti daudzus starptautiskus kultūras mantojuma ekspertus un daudzus neformāli esmu uzņēmusi Latvijā, vedusi arī uz Kuldīgu. Ar doktori Britu Rūdolfu vienā neformālā ceļojumā uz Kuldīgu aizrunājāmies par iespējām sadarboties. Jau iepriekš vairākas reizes Brandenburgas Tehniskajā universitātē lasīju lekcijas par Kuldīgas vēlmi kļūt par pasaules mantojuma vietu un Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturi. Ļoti priecājos, ka tieši Brita Rūdolfa piekrita šo nomināciju izstrādāt. Tas ir specifisks darbs, kas prasa konkrētas zināšanas šāda dokumenta sagatavošanā, un es zināju, ka viņa būs piemērotākā Kuldīgas konsultante.

Lielākie izaicinājumi bijuši paši Kuldīgas cilvēki un viņu zināšanu pilnveide, tostarp noturot kolēģus ilgtermiņā. Tāda arī bija vienošanās ar doktori Britu Rūdolfu, ka viņa īpaši apmācīs Kuldīgas kolēģus, audzējot kompetenci un kapacitāti. Visvairāk gribas uzslavēt ilggadējo Kuldīgas mēri Ingu Bērziņu, jo tieši viņas uzstājība un idejas aizstāvība bijusi vajadzīgais virzītājspēks. Kuldīgas kļūšanā par pasaules mantojuma vietu līdzās Ārlietu un Kultūras ministrijai jāizceļ UNESCO LNK, kas bijusi veiksmīgā kopdarba uzturētāja un virzītāja.

Ko tas nozīmē turpmāk? Statuss ir atbildība. Tas nozīmē prioritāri domāt par Kuldīgu tieši no mantojuma, vides, vietas vērtības viedokļa. Būs īpaši jāpievērš uzmanība jaunu attīstības vajadzību plānošanai un ieviešanai, lai tās nemazina un neapdraud pasaules mantojuma sarakstā ierakstītās vērtības. Šis statuss ir pastāvīgs apliecinājums Kuldīgas unikalitātei pasaules mērogā. Ticu, ka pilsēta to spēs veiksmīgi izmantot.