KULDĪGA UNESCO. Iedvesmot un ļaut noticēt visiem iesaistītajiem

Mērķtiecīgs, pacietīgs un ilgs bijis Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītājas un arhitektūras doktores JANAS JĀKOBSONES darbs un ieguldījums pilsētas ceļā uz UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstu. Šajā laikā viņa kļuvusi arī par biedri-eksperti ICOMOS* zinātniskajā starptautiskajā vēsturisku pilsētu un ciematu komitejā un guvusi pasaules pieredzi.

Kas tev bija lielākie izaicinājumi Kuldīgas ceļā uz UNESCO, un cik tas ceļš ir bijis garš?

Man ceļš uz UNESCO un pirmā dzirdēšana, pirmā izpratne par to bija 2005. gadā, kad atnācu uz Kuldīgu. Sāku strādāt kā arhitekte pašvaldībā, kur, lai arī nodaļām ir atšķirīgi nosaukumi un pienākumi, darbs saistībā ar UNESCO nav nodalāms. Es neesmu vienmēr bijusi vadošā speciāliste UNESCO jautājumā, bet vienmēr esmu pieslēgusies un turējusi rūpi kopumā; dažādi speciālisti ir vadījuši šo procesu. Tas dažbrīd vairāk tika uztverts un saistīts ar kultūru kā kultūras notikums. Bet gan sākotnēji, gan tad, kad sākās nominācijas rakstīšana, to sāka uztvert kā ekspertu vadības notikumu, kurā iesaista visdažādākās jomas un speciālistus, tomēr arhitektūras un pilsētbūvniecības kontekstā.

Tālāk darbs bija ļoti detalizētā līmenī, neskaitot visus pētījumus pirms tam. 2017. gadā uzrunājām starptautiskus ekspertus, 2018. gadā sākām rakstīt pieteikumu. Jā, līdz šim gadam bija intensīvs darbs UNESCO nominācijas rakstīšanā, vērtēšanā, bija salīdzinošās analīzes, diskusijas ar ekspertiem – gan starptautiskiem, gan vietējiem. Man tas bija intensīvs piecu gadu darbs. Ārkārtīgi aizraujoši! Mēs paši, komanda, jau sen esam noticējuši, ka UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļūsim, nav tāda mirkļa bijis, kad mēs neticētu. Bet izaicinājums bija ļaut pārējiem noticēt, ka būsim, – caur mūsu pārliecību.

Kas ir tie pārējie?

Vispirms valsts institūcijas – bez to atbalsta jau nav iespējams, jo valsts iesniedz pieteikumu. Vajadzēja, lai notic Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (agrāk pieminekļu inspekcija), Ārlietu ministrija (atceros, kā ar prezentāciju un savu pārliecību braucām pie ārlietu ministra Edgara Rinkēviča, un viņš mūs atbalstīja tālākajā ceļā), Kultūras ministrija, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Tālāk jau mūsu komanda, darbinieki pašvaldībā, un, protams, kuldīdznieki noticēja, ka mums ir tāda mēroga vērtība, ka kopā varam iedvesmot un ļaut visām iesaistītajām grupām noticēt, ka būs, ka mums ir universāla pasaules vērtība. Tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem šo vērtību noformulēt. Pieteikumā un kopumā jāsalīdzina sevi ar citiem sarakstā iekļautajiem objektiem. Nevaram visu laiku runāt par platāko ūdenskritumu, jo Niagāra ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Nevaram runāt par pasaules tipiskāko viduslaiku pilsētu, jo tāda jau ir sarakstā. Noformulēt to visīpašāko bija visizaicinošāk. Un to, ko bijām paši noformulējuši, eksperti vēl ir pārfrazējuši un papildinājuši.

Kāds tas formulējums ir?

Kuldīgas vecpilsēta (vienkārši vecpilsēta, nevis Goldingena vai hercogiste, kā bija pieteikumā) kā vienīgā pilsēta pasaulē, kas vispilnīgāk var reprezentēt šī reģiona tradīcijas no 13. līdz 20. gadsimtam pilsētbūvniecībā, arhitektūrā, amatniecībā, pilsētu plānojumā. Ar izcilu saglabātības stāvokli.

Kas devis vislielāko gandarījumu?

Man viss zināšanu kopums, kas šajā procesā iegūts. Katru niansi pētot, tagad varu brīvi diskutēt par pilsētu kopumā un atsevišķām arhitektūras daļām. Nākamais ir zināšanas pasaules mantojuma struktūrā un mūsu loma tajā. Trešais – cilvēki, ar kuriem iznācis tikties, kuri ir viedi katrs savā jomā. Kopumā redzesloka paplašinājums. Gandarījumu sniedz arī plāni, kas jau tapuši, un iztēle, kā viss tiks īstenots. Mums ir pārvaldības plāns pieciem gadiem, nākamajiem 20 gadiem – vīzija. Mēs kā arhitekti plānus vizualizējam – redzu gara acīm, kā tas būs. Ir lietas, kas vēl jādara un jāsaprot, kā. Tas arī ir gandarījums – vizualizēt, kā viss, ko esam saplānojuši, būs pēc gadiem piecdesmit.

Ir milzīgs gandarījums, ka piepildījušies tie sapņi, ko esam izsapņojuši pirms desmit, 15 gadiem. Un ka realitātē redzi to visu, par ko runāts, – ēku uzturēšana, atjaunošana, kafejnīcas, terases, tradicionālie stādījumi, sakārtotā pilsētvide, iedzīvotāji, kuri ir lepni, ka ir kuldīdznieki. Tas viss kopā.

Kas būtiskākais ir plānā pēc pieciem gadiem?

Tehniski un vizuāli nostiprināta lielākā daļa ēku, restaurācija ir plašākā mērogā, visas neatbilstošās lietas ēku arhitektūrā esam vērtējuši un mainījuši ar dažādām pieejām un metodēm, bet tādā sakārtotības līmenī, ka tas ir stabili un netradicionālo arhitektūras detaļu vairs nav. Izdevies līdzsvarot tūristu un vietējo iedzīvotāju sadarbību, ir zināmas mītnes vietas, pagalmi un citas vietas, kas tiek apmeklētas un kas ne, norobežojot privāto telpu no publiskās. Tai pašā laikā tūristu, īpaši kultūras tūristu, skaits ir ievērojami audzis, sniedzot pievienoto vērtību pilsētas attīstībai un ikdienai.

Piecos gados?

Jā, tādā mūsdienīgā izpratnē. Un, protams, mēs iekļaujamies pasaules mantojuma vietu pārvaldības struktūrā un vērojam, kas citām pilsētām izdevies, kas nav, jo mums nav jāizgudro divritenis no jauna. Sarakstā ir vairāk nekā 1100 pasaules mantojuma vietu; daudzas ir pilsētu vēsturiskie centri, kur dažādas pārvaldības lietas sakārtotas un funkcionē. Esam fokusējušies, ka mums jāiegūst šī kvalitātes zīme, un visu laiku īstenojam pārvaldību.

Saprotu, ka ļoti svarīgi ceļā uz UNESCO ir ārzemju eksperti. Kā Kuldīga atrada savu?

Tā kā Latvijā nav nominācijas gatavošanas pieredzes, mēs, protams, skatījāmies uz starptautiskiem ekspertiem un sākotnēji palūdzām padomu toreizējai UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretārei Dagnijai Baltiņai. Viņa ieteica mums strādāt ar profesori Britu Rūdolfu no Brandenburgas Tehniskās universitātes Mantojuma pārvaldības institūta. 2014. gadā, manuprāt, pāris gadu pirms tam, kad eksperte apņēmās ar mums sadarboties, viņa bija atbraukusi uz Kuldīgu un ieteica: pētiet tālāk, pārbaudiet faktus tālāk, attīstiet restaurācijas centru un iedzīvotāju iesaisti. Un, kad 2017. gadā Britu Rūdolfu satiku ICOMOS Ģenerālajā asamblejā Indijā, teicu: „Esam mērķtiecīgi strādājuši visi kopā un vēlamies jūs vēlreiz aicināt.” Profesorei radās ideja, ka viņa atbrauks ar kultūras mantojuma studentiem un studenti mūsu nominācijai veidos savus priekšlikumus. Tas notika 2018. gadā. Mēs par profesori Britu Rūdolfu, institūtu un visiem viņas kolēģiem, kas bijuši iesaistīti, varam teikt, ka tas ir ārkārtīgi augsts ekspertu un arī praktisko zināšanu līmenis.

Kas iedzīvotājiem konkrēti mainīsies, kad būsim UNESCO? Kas uzņēmējiem?

Iedzīvotājiem tas būs kvalitātes apliecinājums, arī sertifikāts mājās, ka viņu īpašums vai dzīvesvieta ir pasaules mantojuma – UNESCO vērtību saraksta – daļa. Iedzīvotājiem nevajadzētu būt ārkārtīgi lielām izmaiņām saistībā ar viņu ikdienu, dzīvesveidu vēsturiskajā ēkā. Bet saistībā ar vidi un pilsētu prognozēju, ka vēl vairāk vietējo iesaistīsies pakalpojumu, tūrisma un uzņēmējdarbības vidē. Piemēram, starptautiskie studenti, kas Kuldīgā studē pakalpojumu dizainu, mums prezentēja ieceres, kā katrs iedzīvotājs, kurš vēlētos, varētu pakalpojumu nodrošinājumā iesaistīties, no tā arī iegūstot.

Jā, vietējie jau domā: „Kāds man labums, ka esam UNESCO?”

Mēs – es saku mēs, domājot pašvaldību, informācijas centru, – veidotu dažādas iespējas, piemēram, gastronomisko maršrutu: kūku pie viena, salātus pie otra, sklandraušus pie trešā. Tos, kas būtu gatavi iesaistīties, mēs uzrunātu, dotu iespēju un veidotu UNESCO gastronomisko maršrutu. Cits būtu UNESCO amatniecības maršruts. Tā vietējos, pat nerunājot par mītnes vietām, mēs mēģinātu vairāk iesaistīt pakalpojumos, lai iedzīvotāji gūtu labumu no šī statusa arī ekonomiskā ziņā. Uzņēmējiem prognozējam tūrisma plūsmas pieaugumu, jo to pierāda arī citu vietu iekļaušana sarakstā. Bet kā riska faktors ir īpašumu cenu pieaugums. Nevar saprast, vai tas ir ieguvums vai zaudējums. Tiem, kuri tagad ir kuldīdznieki un īpašumu turētāji, īpašuma cena pieaugs. Savukārt tiem, kuri vēlāk to gribēs iegādāties, cena var liegt to izdarīt.

Bet kā ar kapacitāti, tūrisma plūsmai palielinoties? Vai ir domāts, rēķināts?

Jā, ir gan domāts, gan rēķināts – pa kuriem ceļiem plūsmu vadīt pilsētā, kur un cik stāvlaukumu nepieciešams. Protams, par pilsētas centru, kā autotranzīta plūsma varētu tiktu slāpēta, pārvirzīta. Par gājējiem un kafejnīcām, par zonām, kurās vispār nevajadzētu būtu auto kustībai. Tūrisma plūsmas vadības plānā ir domāts par visām šīm lietām. Arī par dzīvesvietas un apmešanās vietu līdzsvarošanu. Par infrastruktūru. Un informāciju pilsētvidē un centros.

Tātad vairāk tieši par transportu?

Nē, arī par iedzīvotājiem, par pagalmiem, kurus tūristi gribētu redzēt atvērtus, bet arī privātai telpai jābūt, un nav visiem pagalmiem jābūt atvērtiem, kā mēs 2007. gadā bijām plānojuši. Iedzīvotājiem nepieciešama sava telpa. Mērķis ir dzīva vecpilsēta – pilna ar kuldīdzniekiem un viesiem.

Tas nozīmē, ka tas vēl tiks risināts. Vai būs atvērti pagalmi, kur tūrists varēs ieiet, fotografēties?

Tas ļoti atkarīgs no īpašniekiem. Mums ir svarīgi, lai kuldīdznieks te dzīvo, jūtas labi, jo Kuldīga nav pilsēta-muzejs tūristiem un apkārtējo pilsētu iedzīvotājiem. Jā, tas būs ar iedzīvotāju iesaisti pakalpojumu piedāvāšanā, bet plānos nav obligātas pagalmu atvēršanas. Tieši otrādi: mēs motivējam cilvēkus izmantot domes līdzfinansējumu un pagalmus norobežot, lai tos atgūtu sev. Esmu daudz runājusi, ka padomju laikā tie tika pārvērsti par autostāvvietām, par tranzīta pagalmiem, par vietām, kur iedzīvotāji negribēja vairs uzturēties, līdz ar to viņi nekopa dārzus koplietošanas pagalmos, neveidoja sadzīvi, kā tas agrāk vienmēr bijis. Mēs motivējām pagalmus atgūt sev.

Varbūt ir kas tāds, ko tu pati vēlētos pateikt?

Pateicības aizņemtu visu avīzes lapu, bet esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir iespēja šajā procesā būt. Jā, pateicība visiem iesaistītajiem par atvērtību dažādajiem risinājumiem, kas vēl būs nepieciešami.

* ICOMOS – Starptautiskā ievērojamu vietu un pieminekļu padome