Kas ir Lieldienas šodien? Kā izdzīvot to būtību?

Lieldienas ir svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, kas pēc baznīcas aplēsēm notikusi starp mūsu ēras 27. un 33. gadu. Neatkarīgā Latvija ir kristīga valsts – ne velti likums nosaka: Lielā piektdiena, Pirmās un Otrās Lieldienas ir svētku dienas. Tās svinam tajos datumos, kas atbilst Rietumu kristiešu tradīcijai. Teologi norāda, ka gandrīz 2000 gadu senais notikums nav tikai vēstures fakts, – ikviena cilvēka dzīvē ir krusta ceļš, nāve un augšāmcelšanās. Bet mūsdienās kristīgās tradīcijas saplūdušas ar tautiskajām, un kristiešu lielākie svētki sekularizējas, reliģisko saturu zaudējot.

Palīdz ticēt, cerēt un mīlēt

Vjačeslavs Bogdanovs, katoļu garīdznieks, Kurzemes draudžu administrators:

– Mūsu dzīvē ir daudz tādu notikumu, kurus mēs nekad un nekādos apstākļos negribētu nedz piedzīvot, nedz pieminēt. Visbiežāk tie saistās ar nāvi… Aiziet mūsu tuvinieki, arī mums nepazīstami cilvēki. Nav viegli to pieņemt un līdzsvaroti tikt ar to galā, tomēr šādas situācijas ir neatņemama dzīves daļa, kuru nav iespējams ignorēt, jo traģēdijas un līdzīgi notikumi veido mūsu dzīvi. Jēzus no paša savas šīszemes dzīves sākuma skaidri zināja, no kurienes viņš nāk un uz kurieni jādodas. Viņš ne uz mirkli neļāva no sava redzesloka šim mērķim pazust. Bija pat tādi brīži, kuros Jēzus savus mācekļus stingri norāja, kad tie mēģināja viņu atrunāt pildīt Debesu tēva gribu. Jēzum nebija plāna B – bija tikai plāns A, un tas ir krusts. Var gadīties, ka, lasot šīs rindas, kāds piedzīvo rūgtuma pilnu situāciju un ir spiests dzert no biķera, kas šķiet pildīts ar etiķi. Paskatīsimies uz krustā sisto Jēzu – viņš savu biķeri izdzer līdz galam, pieņem visu…

Šajās dienās tiek pieminēta visa cilvēces pestīšanas vēsture, visi notikumi un iespējas, ar kurām Dievs savu izvēlēto tautu izglāba. Dievs savus ļaudis nekad neatstāj, kaut arī cilvēki nereti ir nepateicīgi un nejūtīgi.

Kristus augšāmcelšanās ir viens no Dieva brīnumiem – pēc milzīgām sāpēm un ciešanām atnāca uzvara. Jēzus izgāja cauri ciešanām un krusta mokām tikai tāpēc, ka cilvēkus mīl. Mīlestība liek viņam arī pēc nāves gaidīt augšāmcelšanos. Mīlestības vadīts, viņš par mums cieta pie krusta, mīlestības vadīts, viņš augšāmcēlās – viss mūsu pestīšanas labā.

Kristus tukšais kaps ir viņa augšāmcelšanās pirmais mēmais liecinieks. Marija Magdalēna agrajā rītā pie tā izjuta ne pārsteigumu, vairāk šoku, ka akmens no tā ir novelts: viņa nodomāja, ka Kristus miesu kādi ir nolaupījuši. Mācekļi Pēteris un Jānis atskrēja pārliecināties, ka Magdalēnas stāstītais nav izdomājums. Kaps ir Kristus augšāmcelšanās noslēpuma autentiskais liecinieks, zīme par Dieva dēla uzvaru pār nāvi un ticības apliecinājums.

Laikā, kad pasaulē joprojām plosās ļaunums, nesot līdzi bezcerības un nolemtības rēgus, tieši Lieldienu notikumi palīdz ticēt, cerēt un mīlēt. Ticēt – līdzīgi tam, kā to ieraudzīja un tam ticēja apustulis Jānis. Cerēt – jo Kristus uzvarēja nāvi un jebkuru ļaunumu. Mīlēt – jo neviens spēks nedz pazemē, nedz virs zemes, nedz kur citur nav stiprāks par mīlestību.

________________________________

Nepaliksim vienkāršajā līmenī

Ralfs Kokins, Latvijas Universitātes profesors, Jelgavas Sv. Vienības draudzes mācītājs:

– Lai atbildētu, kāda ir Lieldienu nozīme mūsdienās, laikam jānošķir auditorija. Ticīgiem cilvēkiem, kuri praktiski iesaistīti baznīcas liturģiskā gada norisēs, tas nebūs nekāds jautājums. Kristus augšāmcelšanās, viņa nepārtrauktā klātbūtne un šodienīgā pieredze jau veido mūsu ticību un piederību. Katras svētdienas dievkalpojums draudzēs tiek svinēts kā mazās Lieldienas.

Domājot par visu sabiedrību neatkarīgi no reliģiskās pārliecības un pieredzes, jāsaka: Lieldienas neapšaubāmi ir saistītas ar vēsturisko Kristus dzīves notikumu tāpat kā visa mūsu laika skaitīšana. Arī Rietumu kultūra – izglītība, sociālā joma, māksla, mūzika, mūsu dzīvesveids un vērtības – nav iedomājama bez kristīgā pamata, bez Lieldienām. Pavasara ekvinokcija, kas jau pagājusi, pavasara pilnmēness, kā arī dabas atmoda jaunam dzīvības ciklam pēc garās ziemas sastinguma ir tikai maza daļa no šo svētku vēstījuma, un būtu patiesi žēl, ja mēs paliktu tikai šajā visvienkāršākajā līmenī.

Bet kā vēstījuma dziļāko daļu darīt aktuālu un saprotamu šodien? Te droši vien var palīdzēt tikai interesēšanās un mēģinājums pašam beidzot to noskaidrot. Cilvēces senie vēstījumi un teksti satur vispārcilvēciskus vēstījumus, kas aktualitāti nav zaudējuši arī mūsdienās, dažas lietas mēs agrāk pat nepamanījām.

Lieldienu pārsteidzošā, gluži vai neticamā vēsts īpaši spilgti mūs uzrunā šodienas pasaules izaicinājumu un apdraudējumu kontekstā. Karš un tā draudi, drošības trūkums un neziņa par rītdienu, nesamierināmā viedokļu polarizācija, nespēja cilvēcīgi sarunāties, savstarpēja demonizēšana un tiesāšana, kliedzoši sociālie bezdibeņi – savā bagātībā vai nabadzībā dzīvojam kā uz dažādām planētām, cits citu vairs nejūtam, nedzirdam, nesaprotam. Nemaz jau nerunājot par tādām pasaulē aktuālām lietām kā klimata pārmaiņas, pārapdzīvotība, resursu trūkums, ekoloģija, nemitīgas krīzes. Kāds ir šis aktuālais vēstījums man, manai un mūsu tik trauslajai situācijai? Jautājiet, meklējiet, lasiet un centieties uzzināt, nebaidieties veidot personisko garīgo pieredzi, savu sarunu ar Dievu, un jūs būsit patiesi pārsteigti.

Lai visiem priecīgi Kristus augšāmcelšanās svētki – gada lielākie un skaistākie svētki! Lai jaunas, pārsteidzošas atziņas un pieredze, un lai pārmaiņas uz labo pusi!

________________________________

Cik reižu krīti, tik celies!

Agrita Staško, Usmas Sv. Pētera draudzes evaņģēliste:

– Lieldienās cilvēki mēdz šūpoties un nodoties olu kaujām, bet kā būtu, ja pārmaiņas pēc mēs galveno uzmanību veltītu tam, lai izdibinātu Lieldienu noslēpumu? Šodien jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, tāpēc jāatgriežas pie pamatiem. Kas ir tā lielākā un spožākā gaisma, kas mūsos jau ir? Kad tiekam izmesti no savas mazās dzīves laiviņas, mēs krītam nevis dzelmē, bet Dieva rokās – nevis tāpēc, lai zustu, bet lai dzīvotu mūžīgi. Bieži mēdzam sūdzēties par grūto likteni. Bet nevienam dzīve nav tik grūta, kāda tā bija Jēzum. No dzimšanas līdz nāvei viņš nepārtraukti sastapās ar neticīgo cilvēku naidīgumu. Mirstot pie krusta, Jēzus nebija zaudētājs – zaudēja tie, kas viņu nonāvēja, jo tie zaudēja viņa mīlestības klātbūtni. Lieldienas ir Dieva mīlestības uzvaras svētki, jo Dievs pat savu dēlu nesaudzēja un lika tam piedzīvot nāvi, lai izglābtu ikvienu no mums. Jēzus cieta, mira un augšāmcēlās mūsu dēļ, lai mēs varētu sakārtot savu dzīvi šeit un dzīvot kopā ar viņu arī mūžībā. Žēlastībā kalna virsotni var sasniegt, tikai nesot spaidu krustu, – tās ir vienīgās kāpnes, pa kurām var nonākt paradīzē. Ar Lieldienu rītu sākas jauns laikmets. Vecā kārtība vairs nav saistoša – grēka, egoisma, ļaunuma un atriebības vara ir salauzta. Taču neviens cilvēks nevar mainīt dzīvi saviem spēkiem. Kad to saproti, tad nākamais solis ir drosmīgi iet pie Dieva žēlastības troņa ar savām nepilnībām un lūgt apžēlošanu un uzvaru pār to. Jo Dāvida dziesmā teikts: „Upuris, kas Dievam patīk, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Dievs nenoraidīs.” (Psalms 51:19.)

Cilvēka dzīve ir grūta kā Golgātas ceļš. Ejam klupdami un krizdami, jo mūsu grēki un netikumi ir kā akmeņi mūsu ceļā. Krusta ceļš aicina celties, iet un atgriezties sava tēva namā, kur mīlestībā sagaida un apdāvina pats Dievs. Kad Jēzum novelk drēbes, viņš klusē un tā atkal sniedz mums mācību. Nāves priekšā nav svarīgs ne apģērbs, ne nopelni, ne materiālās vērtības – cilvēks paliek viens ar savu dvēseli, ticību vai neticību. Cilvēks nav tikai kaila miesa – pats svarīgākais viņā ir nemirstīgā dvēsele. Kas notiks ar to pēc nāves? Tāpēc svarīgs ir jautājums: „Ko šis notikums nozīmē man?” Arī mēs esam saistīti ar Kunga Jēzus krustu, tikai tas vairs nav nāves rīks, bet ir mūsu ticības un pestīšanas enkurs. Arī dabā jūtams pavasaris, bet daudzu ļaužu sirdīs vēl var mājot ziema līdzīgi, kā notiek ar zemi ilgstoša sasaluma vietās. Arī ledū ieskautai, tās dzīlēs vienalga notiek vitāli procesi, un pietiek ar dažām siltām dienām, lai piepeši viss uzplauktu. Baznīcas pavasara potenciāls spēku rod Lieldienu rītā, kad Kristus uzvar nāvi un dod pasaulei dzīvību. Lieldienu simbols ir Kristus karogs ar sarkanu krustu uz balta fona. Tas nedaudz līdzinās Latvijas karoga sarkanbaltsarkanajai krāsai. Mūs uzrunā stāsts par ievainoto vadoni, kurš tika guldīts uz galda, kas pārklāts ar baltu galdautu. Viņš asiņoja un mira, bet, kad viņu noņēma, vieta uz drānas zem muguras bija balta. Tas iedvesmoja turpināt karot un uzvarēt. Bet vēsts par Jēzu ir daudz kas vairāk – Jēzus ar savām asinīm var nomazgāt tīras un baltas mūsu dvēseles drēbes.

Lai mūsu sirdī skan zvani, lai mūsu skumjajās acīs atplaukst smaids, jo Kristus ir augšāmcēlies!