„Es nevaru tā brīvi dzīvot ilgi”

Ilggadējo Kuldīgas un vēlāk visa novada pašvaldības vadītāju INGU BĒRZIŅU pilsētā redzam bieži – gan vienu, gan kopā ar bērniem un mazbērniem piedaloties pasākumos vai pastaigājoties. Bet jau gads, kopš viņa ir Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas ministre, par ko kļuva, būdama Saeimas deputāte un mainoties valdībām. Ministre bija Kuldīgā oficiālā vizītē un pēc divu restaurētu ēku – Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma un bērnu un jauniešu centra – apmeklējuma atbildēja uz Kurzemnieka jautājumiem.

Kāda ir sajūta, redzot, kas izdarīts no tā, kas iesākts jūsu laikā?

Liels gandarījums, biju aizkustināta, pat saviļņota, īpaši tehnikuma ēkā, jo atceros, kāds tas (Kalpaka ielas – red.) kvartāls izskatījās, kad tur bija nodegušas ēkas, iebrukuši jumti. Pilsētas centrs izskatījās tā, kā mums to norādīja daudzi, sakot: nu, kā jūs tā varat… Katrreiz, pa Liepājas ielu ejot garām, domāju: „Ārprāts, kā tur viss izskatās!” Tagad, redzot, ka tur ir Adatu fabrika un tehnikuma jaunā ēka, domāju, cik labi tiem jauniešiem. Ceru, ka viņi un vecāki jaunās telpas novērtē. Kad pēc laika dzīvošu Kuldīgā, es varētu iet uz tehnikumu mācīties maizi cept vai kaut ko citu padarīt – tik laba ir tā sajūta! Bērnu un jauniešu centrs vecpilsētā arī ir ļoti jauks, ar skaistiem skatiem. Tur ir viena no akustiski labākajām zālēm pilsētā, kas tagad atjaunota. Arī rīdzinieki Kuldīgu novērtē, jo bieži dzirdu: „Ai, Kuldīga tik skaista, mēs tur braucam brīvdienās!” Tas tēls pilsētai jau ir.

Vai esat gandarīta, jo tas bijis arī jūsu darbs ilgus gadus?

Protams, arī UNESCO statuss, kas cauri laikiem bijis iesākts. Tas zināmā mērā visam paveiktajam ir novērtējums.

Vai varat lasītājiem pastāstīt, kāda ir ministres darba nedēļa?

Ir lietas, kas ministra darbā ir obligātas un regulāras. Pirmais darbs, protams, ir Ministru kabineta sēdes otrdienās, kad tiek pieņemti lēmumi. Tās tiek kavētas tikai tad, ja ir ārzemju komandējumi. Sēdēm jāgatavojas, un to laiks nav prognozējams. Piemēram, kad premjerministre devās uz Ukrainu, sēde bija saplānota īsa, un tajā dienā varēja izdarīt vēl ko citu. Bet sēžu garums var būt neprognozējams – ir bijušas līdz deviņiem desmitiem vakarā, ieskaitot slēgto daļu.

Ir atsākusi darboties Saeima. Kad tai brīvdienas vai tā nestrādā, darba kārtība ir citādāka. Kad Saeima strādā, trešdienas ir komisiju dienas. Man uz komisijām nav jāiet, bet dažkārt eju, ja deputāti aicina uz tām, kas saistītas ar manu ministriju. Kad Saeima strādā, trešdienās vienmēr ir frakciju sēdes. Es eju uz Jaunās Vienotības frakciju, kur ir sarunas ar deputātiem, tiek pārrunāti visi lēmumi, kas Saeimā tiek pieņemti ceturtdienā, jo tās ir dienas, kas uz ministriem īsti neattiecas. Bet ir tādas Saeimas sēdes, kurās vēlams būt: tās ir par budžetu, tās ir sēdes valsts svētkos, svinīgās sēdes un citi pasākumi, kuros piedalās Ministru kabinets un kas saistīti ar valstiskumu. Saeimā ir arī diskusijas. Bija par ekonomiku, kas saistās arī ar manu ministriju, es piedalījos. Šogad esmu uzaicināta uz Senioru dienu Saeimā.

Pirmdienās bieži ir intensīvs darbs, kas publiski nav tik redzams. Ir ministrijas plānošana ar vadošajiem ierēdņiem, Jaunās Vienotības valdes sēdes, kurās notiek vienošanās, Jaunās Vienotības ministru koordinācija, sadarbības sanāksme, kurā dažkārt piedalos, ja ir mans jautājums. Tā ir gatavošanās gan nedēļas Saeimas sēdei, gan Ministru kabinetam. Aktuālie jautājumi var būt dažādi.

Tad man ir Eiropas Ministru padome, kurā jāpiedalās un kurā atkarībā no jautājuma mani var aizstāt parlamentārais vai valsts sekretārs. Tās nav bieži un pārsvarā notiek Briselē, tagad būs arī Luksemburgā, bet tur brauks parlamentārā sekretāre Ilze Dambīte-Damberga. Tajās jautājumi tiek diskutēti Eiropas ministru līmenī. Ir vēl Ziemeļvalstu Ministru padome. Tikko bija par mākslīgo intelektu, jo Ziemeļvalstis pieaicinājušas Baltijas valstis, lai saprastu, kā ieviest mākslīgā intelekta regulu.

Ir uzaicinājumi uz tikšanās reizēm, konferencēm, komandējumi. Tur ļoti izvērtēju, vai jābrauc tieši man vai var aizstāt kāds cits. Šodien Liepājā bija Norvēģijas un Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta noslēguma konference. Domāju – braukt vai ne, bet mana ministrija ir programmas ieviesēja un atbildīga par visiem tiem miljoniem, tāpēc mani aicināja uz noslēguma konferenci. Bet varējām sakombinēt reģionālās vizītes – uz Kuldīgu visu laiku nebraucu, jo es te bieži esmu, bet sapratu, ka nevaru apiet Kuldīgu tikai tāpēc, ka nosacīti visu te zinu. Divi gadi pagājuši, un, kā redzējām sarunā ar deputātiem, jautājumi ir dažādi, dzīve iet uz priekšu un mainās. Būtībā atvēlēju Kuldīgai tikai pusi dienas – no rīta bijām Liepājā, rīt būsim Ventspils novadā; saplānojām, lai laiks izmantots efektīvi.

Runājot par ārzemēm, tagad ir Vācijas transporta ministra, kurš atbild par digitālo jomu, uzaicinājums uz inovāciju klubu un diskusiju ar Baltijas valstīm. No viens puses, tā nav Ministru padome, tomēr Vācija ir mūsu stratēģiskā partnere. Tā grib vairākus jautājumus izvirzīt Eiropas līmenī. Mēs zinām Vācijas ietekmi, un tā grib tieši to darīt kopā ar Baltijas valstīm. Lai pavirzītos uz priekšu un tos uzstādījumus ieliktu, vajadzīgs ministru līmenis. Tas nozīmē, ka jābrauc. Atēnās bija konference par jūras piesārņojumu un citiem dabas jautājumiem. Cerēju, ka tur brauks kolēģi, bet sanāca tā, ka tur doties bija apsolījusi premjerministre, taču netika. Lai Latvija būtu pārstāvēta, man palūdza aizbraukt. Neierasties nebūtu korekti, un tur bija iespēja izteikties panelī, paust Latvijas viedokli, diskutēt.

Tātad nebraucat tikai klausīties. Ir jāpiedalās un jāgatavojas.

Jā. Kad sāku ministrijā strādāt pagājušajā gadā, pirmie divi mēneši likās ārprāts… Vēl biju dabūjusi klepu, man visu laiku bija vīrusi, un kolēģi teica, ka tas esot sākuma stress. Vienīgais, ko pa vakariem darīju: lasīju kaudzi ar papīriem par dažādām tēmām, kas sadoti līdzi. Tās ir tikai iedomas, ka tad, ja esi strādājis pašvaldībā, visu zini. Tā nav.

Kaut ko jau zināt gan.

Protams, par pašvaldībām zinu, un tas noder, bet, strādājot pašvaldībā, reģionālās attīstības politiku nepārzināju tādā līmenī, kādi procesi notiek valstī. Es pat nerunāju par digitālo jomu, mākslīgo intelektu vai dabu, kas ir mūsu atbildībā. Ļoti daudz jāmācās, īpaši no sākuma. Strasbūrā būs pašvaldību kongress. Protams, ir kolēģi, kuri sagatavo materiālus. Mums ir sistēma, kurā viss digitāli pieejams īpašā mapē. Droši vien Strasbūrā viss būs gan angļu, gan latviešu valodā, lai vieglāk. Skaidrs, ka būs gatavošanās pirms tam kopā ar kolēģiem un pašā Strasbūrā arī vēl.

Kad jūs ievēlēja Saeimā, teicāt, ka darbs pašvaldībā bijis intensīvs, ilgs un sarežģīts un tagad būs citādi. Vai ir vieglāk nekā vadīt Kuldīgas novadu?

Nē, taču ļoti būtiski, ka man bija gads Saeimā.

Vai tas bija restarts no mēra krēsla?

Kuldīgā biju izdarījusi visu, ko varēju. Neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem kolēģiem jau biju pateikusi: ja neievēlēs, es vairs nestartēšu. Saeimā darbs ir ļoti atbildīgs, un man bija arī komisijas (sociālo un darba lietu – red.) vadīšana, bet tas ritms nav salīdzināms ar ikdienu domē vai darbu ministrijā. Saeimā jūnijā ir beidzamā sesija, tad atsākas septembrī, bet valdībā tā nav. Gads Saeimā iedeva brīvāku sajūtu. Un laikam jau tā ir, kā daudzi saka, ka es nevaru tā brīvi dzīvot ilgi.

Vai pašlaik darbs patīk?

Jā, un jāsaka – es pat brīnos, jo, kad pirmo reizi ieminējās, ka es varētu būt ministre, pateicu nē. Domāju, ka atkal būs tā intensitāte, slodze un tas nepārtrauktais ritms, kas Kuldīgā. Kad jautāja otrreiz… Grūti, ja tu esi komandā, esi startējis uz Saeimu un visu laiku bijis kopā. Un tevi uzrunā…

No malas izskatās, ka valdībai grūti laiki. Sarežģīta finansiālā situācija, ārējā drošība, karš Ukrainā un viss pārējais. Vai valdība ir ļoti stabila, daļēji stabila, vai kaut kas var notikt?

Šobrīd valdība ir stabila, bet nekad nevar paredzēt, kas un kā notiek.

Vai ministriem jābūt aktīviem, komunicējot ar sabiedrību? Tā bija viena no problēmām, ko nesen aktualizēja Valsts prezidents, – par notiekošā izskaidrošanu sabiedrībai.

Komunikācija par (Krievijas – red.) dronu bija ļoti slikta. Bija kauns, skatoties to preses konferenci. Daudzi to ir atzinuši, arī pats aizsardzības ministrs. Ir jāstāsta, kā ir, nevis jāmēģina ko noslēpt. Protams, būs klasificēta informācija, ko nevar teikt, un tas ir saprotams, bet nestāstīt to, kas ir redzams!? Valsts prezidents pats ļoti labi ar sabiedrību komunicē, arī premjerministre. Viņa ir vairākas reizes aicinājusi, un mēs runājam, izdomājam formas, kā komunicēt aktīvāk.

Cik palīgu jums ir saziņai ar sabiedrību?

Viens.

Vai to, kas parādās sociālajos medijos, rakstāt pati vai kāds palīgs?

Vairāk Sabīne (Spurķe, ministres padomniece komunikācijas jautājumos – red.), bet miksējam. Bija tā, ka ļoti ilgu laiku pati rakstīju divos kontos, bet tagad to pamainījām, lai man ikdienu drusku atvieglotu. Sabīnei slodze ir ļoti liela – ne tikai sociālie mediji, kas ir tā redzamā daļa, bet arī mediju jautājumi. Visu laiku ir jautājumi ne tikai no medijiem un tādi, kas uz mani attiecas, – intervijas, televīzijas raidījumi utt. –, bet arī visi, kas nāk uz VARAM.

Rēzeknes pašvaldības atlaišana, situācija Talsos, kur samazināts darbinieku skaits vai kur sāka strādāt četras stundas četras dienas nedēļā. Kāda ir situācija pašvaldībās? Cik finansiālajās problēmās tās vainīgas pašas, cik tā ir kopīga problēma?

Gan viens, gan otrs. Iemeslu daudz: procentu maksājumi, minimālās algas paaugstināšana, pirmsskolas pedagogu atalgojums, deinstitucionalizācijas projekti. Viss šogad sakrita uz pašvaldību budžetiem, un skaidrs, ka ir objektīvā situācija. Bet ir arī pašvaldību atbildība. Rēzekne ir klasisks piemērs – pašvaldība nerēķināja līdzi savas finanses. Tāpēc Ministru kabinets izstrādāja un Saeima pieņēma likumu par Rēzeknes domes atlaišanu. Lieta ir Satversmes tiesā. Finansiālā situācija Talsos arī nav laba. Tomēr nevienas citas pašvaldības situācija nav pielīdzināma tai, kāda bija Rēzeknē.

Tviterī izteicāties, ka nodokļu reforma varētu iedzīvotājus iespaidot pozitīvi. Kā?

Faktiski 98% varētu no nodokļu reformas būt ieguvēji. Ja esi nodokļu maksātājs, darbinieks, tad iegūsti, jo neapliekamais minimums tiks paaugstināts. Budžets būs sarežģīts. Runājot par skolotāju algu, domāju, ka būs grūti, pat neiespējami nodrošināt to, kas ir streika vienošanās prasībās. Bet arī darba devēji trīspusējās sadarbības padomē* uzsvēra to, ka nevar uzstāt uz streika prasībām, ja ir tāda kopējā situācija un nepalielina nevienam vai nosaka 2,6%. Ja saliek tos 2,6%, būtībā tie jāsaliek kopā ar to, ko iegūst no neapliekamā minimuma. Līdz ar to pieaugums iznāk mazlietiņ lielāks, tāpēc iedzīvotāji maciņos naudu sajutīs vairāk, bet pašvaldībām ieņēmumi būs mazāki, jo tām dzīvi veido ienākuma nodoklis. Tiklīdz paceļ neapliekamo minimumu, tā mazāk ir nodokļos. Finanšu ministrija un valdība apsolījusi pašvaldībām to kompensēt.

Jūnijā būs pašvaldību vēlēšanas. Vai vēlēsim tajās teritorijās, kādās Latvijā esam?

Jā, bet ir līdz galam neatrisināts jautājums par Garkalni, jo likumā ielikts, ka mums tā jāsadala: viena daļa no Ropažiem jānodala un jāpieliek Ādažiem. Diskutējam un sliecamies šo likuma prasību neizpildīt, jo neuzskatām, ka tik īsā laikā pirms vēlēšanām Garkalnes robeža jāgroza, jo tad visi balsotu Ropažos, bet, ja daļa nošķelta pie Ādažiem, tie balsotu tur. Loģiskāk būtu, ja tagad robeža paliktu. 2026. gadā reformu pārvērtēsim un tad arī izskatīsim Garkalnes jautājumu.

Eiropas Savienībā stājies spēkā Mākslīgā intelekta akts. Ko tas nozīmē iedzīvotājiem?

Ir tā regula vai nav, runājam par to vai ne, bet mākslīgais intelekts mūsu ikdienā ir. Visi čatboti, dziļviltojumi jau ir. Mākslīgā intelekta akts, no viens puses, nosaka, kā kiberdrošības pārkāpumi jāuzrauga, lai cilvēkus pasargātu. Valstīm būs jānosaka institūcija, kas atbild par uzraudzību. Tas ir drošības un regulācijas aspekts, kura mērķis ir dziļviltojumus atpazīt, lai sertificētu jaunus produktus, kas caur mākslīgo intelektu ienāk tirgū, lai zinātu, ka tie ir droši personu datu aizsardzībā. Otra puse, ko akts pasaka un uz ko mēs gribētu likt uzsvaru, ir uzraudzība, sertifikācija un tas, kā to izmantot ikdienā. Runājot par valsts pārvaldi, ar mākslīgā intelekta palīdzību var procesus vienkāršot, administratīvos resursus ietaupīt, tikai jāiemācās to izdarīt. Pirmās, kas iniciēja, ka jārunā par mācībām, ir universitātes, kas piedāvā gan studentiem, gan skolām izstrādāt programmas, kā to izmantot, kā piesargāties.

Parādījusies ziņa, ka būs jāmāk noteikt, vai priekšvēlēšanu reklāmās nav iesaistīts mākslīgais intelekts.

Jā, un tāpēc vajadzīgas tās uzraugošās institūcijas. Mēs citām valstīm esam priekšā, jo mums jau pieņemts likums, kas paredz kriminālatbildību par dziļviltojumiem attiecībā uz vēlēšanām. Ziemeļvalstu Ministru padomē pārējo valstu ministri to novērtē ļoti atzinīgi. Norvēģijas ministre pat lūdza atsūtīt regulējumu kā paraugu, lai ieviestu savā valstī. Vēl būtisks aspekts: ko ar mākslīgo intelektu var darīt, lai dzīvi padarītu ērtāku, draudzīgāku. Par to Ziemeļvalstu Ministru padomē bija interesanta diskusija. Zviedrijas Mākslīgā intelekta centra vadītājs (šajā valstī kopā ar uzņēmējiem tāds jau izveidots) sacīja, ka vajag tikai regulāciju, sertifikāciju un kiberdrošību, jo pārējo izdarīs uzņēmēji.

Izskaidrojiet iedzīvotāju līdzdalības budžeta informācijas sistēmu! Vai no 2025. gada tajā varēs par saviem projektiem balsot?

Jā, likumā noteikts, ka 0,5% no pašvaldības budžeta jāatvēlē līdzdalības budžetam. Man liekas, ka Kuldīgas novadam ap 102 000 eiro gadā. Dažādas iedzīvotāju grupas un padomes var iesniegt iniciatīvas un projektus. Tad ir balsojums, un šī sistēma ir rīks uzskaitei, lai vieglāk administrēt to, ko cilvēki sabalso. Naudu piešķir grupai, bet īsteno pašvaldība.

Kā vērtējat plānošanas reģionu lietderību? Vai no tiem valstij ir labums?

Situācija ir divējāda. No viens puses, lēmumus pieņem plānošanas reģiona padome, kurā ir visi pašvaldību vadītāji, bet finansējums faktiski ir tikai no valsts budžeta. Ir tādas pašvaldības, kuras līdzfinansē. Tāpēc situācija nav vērtējama tik vienkārši. Ir bijuši mēģinājumi to pārveidot par ministrijas institūciju, kas palīdzētu īstenot reģionālo politiku, ir bijušas idejas par 2. līmeņa pašvaldībām. Manuprāt, tādas Latvijā nav nepieciešamas. Plānošanas reģioni ir vajadzīgi, un tur ir vieta diskusijām, kā darbu efektivizēt. Tas varētu būt mūsu darba kārtībā 2025. gadā.

Aktualizējāt jautājumu par to, ka jāizbeidz sadarbība ar agresorvalstīm, bet vai mums tādu pašvaldību ir daudz?

Mēģinām apkopot. Pašvaldības mājaslapā redzējām, ka ir Daugavpilij. Kādreiz bija Talsiem, bet nezinu, vai tagad ir. Prasījām Latvijas Pašvaldību savienībai, bet tur šādas informācijas nav. Pašvaldībām esam izsūtījuši aicinājumu līgumus pārskatīt.

Bet kāpēc tāda ideja radās?

Iniciatīva nāca no Ukrainas vēstnieka Latvijā, kurš uzrunāja Ārlietu ministriju. Sadarbībā ar to bija diskusija Saeimas komisijā. Konsultējamies ar Ārlietu ministriju.

Vai jūsu ministrija atkal piešķīrusi naudu pašvaldībām, lai atbalstītu ukraiņus, kuri tur atrodas?

Černihivas apgabalam finansējām plāna izstrādi sadarbībā ar mūsu speciālistiem. Finansējums, ko no valsts budžeta pašvaldības saņem Ukrainas atbalstam, tiek apkopots mūsu ministrijā.

Daudzi šausminās, cik Rīga tukša un pamesta, ka tur nekas nenotiek. Jūs kā ministre esat runājusi par Rīgas metropoles attīstību un konkurētspēju. Vai ir cerības?

Diemžēl jāatzīst: pagājušā gada rudenī Rīgas metropoles konferencē redzējām, ka Rīga, salīdzinot ar Viļņu un Tallinu, atpaliek. Ja gribam izrāvienu, jādomā, kā to izdarīt. Ir bijušas sanāksmes par Rīgas metropoli, rudenī atkal pie tā atgriezīsimies. Gribētos teikt, ka tas rezultēsies vai nu ar Rīgas, vai Rīgas areāla, vai Rīgas metropoles likumu. Vairākām valstīm jau ir tādi likumi, kas nosaka funkcijas un dod iespējas, teiksim, investoru piesaistē. Ar nosacījumiem un atbalstu daudz ko var darīt gan pašvaldība, gan valsts, lai investors izvēlētos Rīgu, nevis Viļņu vai Tallinu.

Rīgas konkurētspēja ir būtiska visai Latvijai. Mēs varam runāt par ostām un austrumu pierobežu, bet skaidrs, ka ekonomikas vilcējspēks ir Rīga. Arī premjerministre liek uzsvaru uz Rīgas konkurētspēju. Tā ir gan lidosta, gan visi tie sarežģītie projekti. Šai valdībai vienkārši nav paveicies, ka visu lielo projektu, kā Rail Baltic un airBaltic, gala risinājums nācis priekšā tieši tai. Jautājumi, kas gadiem nav risināti, tagad ir uz galda un saistīti ar Rīgas konkurētspēju.

Jūsu komandā ir arī divas kuldīdznieces*. Vai tas bija apzināti, jo zināt, kā viņas strādā, un uzticaties?

Tas sanāca kaut kā likumsakarīgi. Protams, esmu ļoti priecīga. Ministriem ir iespēja pašiem izveidot savu biroju. Pirmo nedēļu biju viena pati, nevienu nepazīstot, otrajā nedēļā, par laimi, Dace piekrita nākt, un tad bijām divatā. Man vajadzēja dažādus speciālistus, un mēģināju meklēt tos, kuriem varu uzticēties un par kuriem zinu, ko viņi spēj. Man ir fantastisks birojs un fantastiska komanda – to saku ne tikai es, to novērtē arī ministrijas kolēģi.

Kuldīdznieki tagad lasa interviju ar savu bijušo, ilggadējo mēru. Vai vēlaties viņiem ko teikt?

Tāpat kā par Rīgu saka, ka tā nekad nav gatava, tā var arī par Kuldīgu. Ko darīt, jau ir daudz. Ir izaicinājumi, bet, manuprāt, domes vadība ir ļoti veiksmīga, tai ir jauna, spēcīga komanda. Gribētos novēlēt, lai darbu turpina tā, kā ir iesākusi, un lai ir iespēja to turpināt arī pēc nākamā gada pašvaldību vēlēšanām.

* Nacionālā trīspusējās sadarbības padome koordinē un organizē dialogu starp darba devējiem, valsts institūcijām un arodbiedrībām.
* Bijusī domes izpilddirektore Ilze Dambīte-Damberga ir ministrijas parlamentārā sekretāre, bijusī Kuldīgas attīstības aģentūras vadītāja Dace Šēle ir ministres biroja vadītāja.

_____________________________

VARAM strādā 311 darbinieku. Ministrijas atbildības jomas: pašvaldības, reģionālā attīstība, digitālā transformācija, Eiropas fondi un investīcijas, dabas aizsardzība.