Darbā visvairāk patīk izaicinājumi

10. jūnijā apritēs gads, kopš Pelču pagasta pārvaldi vada MATĪSS CIŅĶIS. Kurzemnieks pie viņa viesojās, lai aprunātos par darbu, slaveno Pelču bruņurupuci Rafaelu un citiem jautājumiem.

Kā šajā amatā jūtaties?
Nu jau labi. Sākumā par sevi nedaudz šaubījos. Saka, ka pirmie pieci gadi tie grūtākie, bet man tādi bija pirmie pieci mēneši. Vēl viss nav pazīstams. Katru reizi parādās kas jauns, ar ko cīnīties. Garlaicīgi tiešām nav.
Kas padarīts, kas iecerēts nākotnē?
Restaurēsim senās bibliotēkas kāpnes un veidosim ekspozīciju grāmatu skapjos. Tas būs vērienīgs darbs – grāmatas digitalizēsim. Drīz Pelču centrā būs jauna pieturvieta. Pēc budžeta pieņemšanas izsludināsim cenu aptauju. Jācer, ka cena būs pieņemama. Man bija ugunskristības: ļoti bēdīgā stāvoklī bija traktors, bet to esam salabojuši. Liekas – it kā sīkums, bet citiem tas ir kas liels.
Daru ikdienas darbus. Jauniešos attīstītās vēlme darīt. Trīs mēnešos viņi kļuvuši aktīvāki, jo es līdzdarbojos. Popielā Skrundā dabūjām 1. vietu. Darbdienu vakaros un brīvdienās mums bija treniņi. Smagais darbs atmaksājās. Esmu atvērts un mazliet traks. Katrai idejai ir sava pieeja, ko rodu kopā ar citiem. Ar senioriem šodien braucam uz Liepājas teātri – skatīsimies izrādi Kā mīl tā otra puse. Pats piezvanīju katram. Bija tādi, kas atteicās veselības apsvērumu dēļ, bet brauks 19 cilvēku.
Kādēļ svarīgi uzklausīt jauniešu idejas?
Viņi ir mūsu nākotne. Brīžam liekas, ka idejas nav tik labas. Pārrunājot tās pamainām un darbojamies. Ar viņiem daudz jāstrādā, jo darboties jaunieši grib. Galvenais ir pašam iesaistīties, lai redzētu viņos degsmi, un censties to nepazaudēt.
Jūs kopienas dzīvē daudz iesaistāties.
Esmu vietējais. Kad vēl biju students, kultūras darbiniece Edīte Krasnopa tiešām parāva visus jauniešus. Bijām priecīgi palīdzēt, ballei sanesām galdus – nekādu problēmu. Tas to degsmi veidoja. Un saņēmām paldies. Pandēmijas laiks cilvēkus padarīja nedaudz kūtrus un kautrīgus – viņi vairs negrib neko darīt. Tāpēc jācenšas jautro dzīvi atgūt.
Pirms tam strādājāt ārzemēs. Ko darījāt un kādēļ atgriezāties?
Septiņus gadus braukāju uz ārzemēm komandējumos. Prom biju trīs līdz piecas nedēļas, tad divas nedēļas mājās. Tā bija metāla konstrukciju ierīkošana. Biju brigādes vadītājs. Ierīkojām konveijerus gan lidostās, gan noliktavās. Lielākais darbs – Bergenas lidostas jaunajā daļā Norvēģijā pavadīju pusgadu. Konveijeri tika likti piecos stāvos ar liftiem un visu pārējo. Nesanāca sadarbība ar zviedru priekšnieku, tāpēc aizgāju uz citu uzņēmumu, kur līdzīgas sistēmas un palešu plauktus likām celtniecības veikalos, noliktavās. Esmu darījis arī nelielus celtniecības darbus. Latvijā atgriezties nolēmu ģimenes dēļ. Bērni bija laimīgi, kad atbraucu, bet jutu atsvešinātības sajūtu. Arī sevī.
Kā izdomājāt pieteikties pagasta vadītāja amatam?
Bija pusdienlaiks, sēdēju feisbukā. Skatos – Kuldīgas novada pašvaldība ielikusi Pelču pagasta pārvaldes vadītāja vakanci. Skatos, ka ar iesāktu augstāko izglītību der. Zvanīju uz Biznesa vadības koledžu – bija pēdējā diena, kad pieteikties. Ātri visu sarakstīju, iesniedzu, mani uzņēma. Pēc nedēļas atbraucu no komandējuma un pieteicos vakancei. Mani aicināja uz tikšanos, izrunājāmies, izstāstīju savu redzējumu. Vēl joprojām strādāju un studēju par jurista palīgu. Tā bija spontāna ideja, un viss izdevās. Galvenais, ka esmu mājās. Un darbs man patīk.
Vai viegli vadīt kolektīvu un rūpēties par pagastu?
Kolektīvs ir fantastisks! Sākums bija visa iepazīšana, bet darbinieki pastāstīja, kā tas notiek. Darbi iet uz priekšu. Esmu labās attiecībās ar sociālo darbinieci, bibliotekāri, bērnudārza un citiem darbiniekiem. Nodibināju draudzību ar zivsaimniecību, plānojam kopā ko darīt. Zivsaimniecības vadītājs Valdis Plaudis ir izgājis latvāņu indēšanas kursus un pieteicies izstāstīt, kā to darīt pareizi. Pats nemaz nedrīkst – vajag profesionāli. Tas ir liels pluss, ka viņš tāds ir. Cilvēki ir ļoti pretimnākoši.
Cik liela nozīme mikroklimatam kolektīvā?
Tam jābūt labam. Bet viss nedrīkst būt skaisti un spoži – jābūt arī kādam saspīlējumam. Lietas nenotiek vienkārši. Labāk lietu risināt saspīlētā gaisotnē, bet tai jābūt atrisinātai – nedrīkst vienkārši tā palaist. Ja ir kas svarīgs, apspriežos ar visu kolektīvu. Ejot mājās vai pusdienās, satieku citus cilvēkus, jautāju arī viņiem. Lielākais šoks bija tad, kad atnāca padsmit jauniešu un teica, ka vēlas rokdarbu pulciņu. Atnāca ar ierosinājumu, un mēs to realizējām. Pulciņš ir jebkuram vecumam, ļoti apmeklēts. Nāk arī seniori.
Kā risināt konfliktus?
Trīs reizes ieelpoju, nomierinos. Tad pieeju problēmai ar gaišu galvu un skatos, no kuras puses sākt. Konflikta situācijas bieži ir nestandarta. Ir arī zvans draugam, lai saprastu, kā sākt. Lēnām, soli pa solim, un viss tiek atrisināts. Ir brīži, kad nav iespējams to atrisināt labvēlīgi prasītājam. Ejam uz to, lai rezultāts būtu vairāk vai mazāk uz labo pusi.
Kas darbā patīk visvairāk?
Darbdienas beigas. (Smejas.) Nopietni sakot, man patīk izaicinājumi. Tie ir katru dienu. Lai cik mazs vai liels, bet man patīk tādas situācijas atrisināt.
Kas darbā grūtākais?
Es vēl nezinu. Gan jau tas vēl priekšā. Grūtākais ir saglabāt gaišu un skaidru galvu. Ne vienmēr izdodas – visi esam cilvēki. Kādreiz ir dusmu uzplūdi. Galvenais ir saglabāt mieru un turēt sevi grožos.
Kas palīdz no darba atslēgties?
Garāža un mocis. Lai arī sieva to nesaprot, tas mani nomierina un atslābina. Mocītis bija savam vecumam mazliet piekusis, bet esmu to gandrīz pilnībā izārdījis un sagatavojis krāsošanai. Sakrāsošu, un tad būs jāstellē atpakaļ. Gaidu, kad sāksies motosezona. Kad ir sniegs, eju ar bērniem uz kalniņu. Lai cik piekusis būtu, ir jāiet.
Vai tas, ka esat vietējais, darbā palīdz vai traucē?
Manuprāt, tomēr palīdz. Ārpus darba man patīk vietējos uzrunāt un aprunāties. Vairāk redzu tam ieguvumus. Ne vienmēr cilvēks var atnākt darbdienas vidū, bet viņam ir kas sakāms vai risināms.
Jūsu ģimenes bruņurupucis, ko atnesāt uz vienu pasākumu un kas kādu laiku pārvaldē dzīvoja, kļuvis slavens visā Latvijā. Vai gaidījāt, ka viens iedzīvotājas jautājums izraisīs tādu ažiotāžu?
Jauns.lv un citi mediji par to uzrakstījuši ļoti kļūdaini. Bet zvani ar atbalstu pienāk ne tikai no Pelčiem un Kurzemes vien. Nebiju gaidījis, ka kādam radīsies jautājums par bruņurupuci, cik tas patērē. Neviens nesūdzējās, tāpēc bija neliels šoks. Es gribētu to cilvēku uzaicināt uz kafiju un parunāties, lai saprastu, kas viņam nepatika. Esmu gatavs maksāt arī pats, vai bruņurupuča uzturēšanai ir ziedojumi vai nav, jo tas domāts iedzīvotāju priekam. Arī kolektīvs pirms ikrīta plānošanas ar Rafaelu vienmēr sasveicinājās.
Kādas sekas šī situācija radījusi?
Tik daudz labu vārdu nebiju dzirdējis visā savā mūžā, cik trīs nedēļās. Daudziem žēl, ka Rafaela te vairs nav. Ja cilvēks ienāca pārvaldē uzvilkts, bruņurupucis nomierināja. Tad lietas risinājās vieglāk. Kad ienāca kāda mamma, bērns palika pie akvārija – bija, ko darīt, kamēr vecāki kārto savas lietas. Cilvēki no Ventspils un Siguldas gribēja bruņurupuci apskatīt, bet nepaspēja.
Kādēļ nolēmāt nest mājās?
Lai tas vairs nekurinātu situāciju. Ir tā, kā ir. Bija tas raksts, un arī no pašvaldības nāca tāds lūgums.
Bet tas turpinās – cilvēki ziedo naudu tam, lai bruņurupucis pagasta pārvaldē atgrieztos! Ko domājat par šo atbalstu?
Tas ir labi, ka tādā sīkumā par elektrības patēriņu cilvēki atrod pozitīvo. Tas tiešām nav nekas tāds, kas šausmīgi apēstu budžetu, kā jums tas cilvēciņš bija rakstījis. Esmu priecīgs, ka daudzi domā loģiski un to saprot. Pelčos ir spēcīga kopiena, kas atbalsta labas lietas. To, vai bruņurupucis pārvaldē atgriezīsies, redzēsim pēc 30. marta domes sēdes. Ziedojumi tiks laisti caur domi, kurā nolems – ļaut atgriezties vai ne.
Kāds no Rafaela dzīves pārvaldē bija ieguvums?
Tas, ka redzēju cilvēkus smaidām. Tā rutīna un drūmais laiks nospiež daudzus. Ienākot pie mums, cilvēki atmaiga un sāka priecāties.
Kā skatāties uz uzņēmēja Uģa Martinsena ideju izveidot bruņurupucim telpu?
Fantastiska ideja! Tādu veidojot, varētu sākt sapņot par jaunu interjeru. Man ir 500 litru akvārijs, piecreiz lielāks. Šīs sugas bruņurupuči ar cilvēkiem draudzējas. Bet tiem, kuri nepatīk, viņi grib caur stiklu iekost pirkstā.
Vai tiesa, ka šīs situācijas dēļ apsvērāt domu šo amatu atstāt?
Tā gan nebūs īsti taisnība. Minēju, ka no tā visa esmu šausmīgi piekusis, tāpēc aiznesu bruņurupuci mājās. Piekusu no ziņām. Katru reizi, kad redzu rakstu, ko publicējis Jauns.lv un citi, tas nospiež. Drūms biju. Bet ne tik drūms.
Vai taisnība, ka pārvaldē notiek Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārbaude?
Jā. Kādā jautājumā, to nedrīkstu atklāt. Viss nāca pamazām. Kā jau pamanījāt, sākumā jums kā avīzei tika jautāts par mašīnas izmantošanu, tad par bruņurupuci un kamīnu. Tas ar to ir saistīts. Satraukumam nav iemesla – tas ir dzīves sīkums. Pārbaudīs un aizmirsīs.