Citu vietā maksāt nevēlas

Ap pussimt rudbāržnieku gan no centra daudzdzīvokļu mājām, gan viensētām ar Kuldīgas novada pašvaldības pārstāvjiem diskutēja galvenokārt par teritorijas un namu apsaimniekošanu, veselības aprūpi, dzīvokļiem un ceļiem.

Vecļaužu nams ir vērtība

Šoreiz iedzīvotāju sapulcē domes priekšsēdes Ineses Astaševskas vietā pašvaldību pārstāvēja viņas vietniece Nellija Kleinberga, kurai kādreizējā Skrundas novada pagastu lietas izsenis labāk zināmas. Kā ierasts, atbraukuši vietnieks Artis Roberts un izpilddirektores vietniece Agnese Buka, piedalījās arī Skrundas komunālās saimniecības pārstāvji. Pagasta vadītāja Inese Ivāne izklāstīja galveno. Pērn dzimuši deviņi, miruši 16 cilvēki. Demogrāfisko situāciju pasliktina tas, ka te atrodas aprūpes nams Valtaiķi, kurā mīt vecļaudis, daudziem pāri 80 un 90. Pansionāts ir piepildīts, kaut arī dārgs. N.Kleinberga izskaidroja aprūpes iestāžu izmaksas un norādīja, ka Valtaiķi esot labs pansionāts – Rudbāržiem kā pievienotā vērtība, bet nebūt ne dārgākais.

Vēsturiskais mantojums

Kultūras namā nomainīti četri nokalpojuši logi, kam vējš pūta cauri. Jubilejas ielā pie daudzdzīvokļu nama salabota kanalizācija, kas jau kolhoza laikos izbūvēta nepareizi. Parādījušās nedienas pārvaldes ēkā: gar fasādi plūst ūdens, telpās nāk mitrums, rodas pelējums. Pērn pārvaldē notikusi darbinieku maiņa un uz brīdi radusies spriedze. Viņsaulē pēkšņi aizgājis šoferis, un kārtīgu autovadītāju nācies ilgi meklēt. Šofera darbs nav viegls, slodze no agra rīta līdz vēlam vakaram, jāvadā bērni uz skolu. Nomainījušies apkopēja un saimnieks. Kultūrā I.Ivāne uzlavēja folkloras kopu Kamenīte, kas nopelnījusi ceļazīmi uz Dziesmu svētkiem. Cītīgi darbojas arī amatierteātris Spēlmaņi.

Rūp kapi un ceļi

Grūti vedas ar apkārtnes kopšanu, jo Nodarbinātības valsts aģentūra vairs nedod pagaidu algoto darbu strādniekus. Tagad jātiek galā ar pārvaldes niecīgo darbaspēku, bet pagastā ir sešas kapsētas. „Tāpēc piedodiet, ja kāda maliņa vai taciņa nav nogrābta,” sacīja I.Ivāne. „Zinu, ka vēl sāpīgāks ir jautājums par ceļiem. Šogad iedalīti 28 000 eiro, un ar tiem jāuztur 56 kilometri – greiderēšana, planēšana, ceļmalu zāles pļaušana, apauguma noņemšana, sniega tīrīšana un neatliekami remontdarbi, jo nekam lielākam jau neatliek. Uz sabrukšanas robežas ir tilts Rudbāržu–Sieksātes ceļā. Tikko tur sākusies glābšana, citādi pāri vairs nevarētu braukt, bet vieta ir svarīga.”

Cer, ka ārsts atbrauks

Līdz ar dakteres Māras Ostašovas aiziešanu pensijā feldšere Marina Lākute skaitās pārvaldes štatā. Ģimenes ārsta trūkums joprojām nav atrisināts. N.Kleinberga pasteidzās mierināt: „Jā, daudz kā trūkst, taču skatīsimies vairāk uz to, kas mums ir. Vispirms priecāsimies, ka ir miers! Daudzās jomās ir kā teicienā: kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Ārstu trūkst visos novados. Mierinājumam varu dot vismaz cerību, jo drīz iepazīties ar Skrundu brauks jauns ģimenes ārsts, turklāt vīrietis, kas atgriezies no ārzemēm.”

Ilgi meklēja

A.Roberts, pat negaidot jautājumus par mūžīgo apkures tēmu, skaidroja negaidīto pavērsienu, kas vedis atpakaļvirzienā. Rudbāržos siltumapgādē tiek izmantota dabasgāze, kurai cena neiedomājami cēlās jau iepriekšējā sezonā. Tika meklētas citas iespējas, pērn pavasarī sapulcē analizēta iespēja pāriet uz koksni. Vasarā situācija kļuva vēl neskaidrāka, tika prognozēts, ka gāzes Latvijā var pietrūkt, arī Eiropa satraucās, un pašvaldība par 70–80 tūkstošiem eiro iegādājās granulu degļus un tvertnes, lai izveidotu alternatīvu gāzei.

Ir sapņos nerādījās

„Un tad notika tas, ko neviens nebija iedomājies, – cena strauji sāka celties vietējiem resursiem,” teica A.Roberts. „Tā vēl nekad nebija bijis. Vasarā malka maksāja 25 eiro par kubikmetru, rudenī jau 80–85. Granulām uzkāpa līdz 200–250 eiro, un ar visu to dabūt nevarēja. Sezonas sākumā iepirkumam neviens nepieteicās. Tāpat ar šķeldu. Iepriekš cena mainījās pa vienam eiro – 10, 11, 12 par kubikmetru, tad nokrita uz 11. Rudenī cēlās uzreiz par desmit eiro, pēc īsa brīža vēl par desmit un tā tālāk. Pavasarī, kad runājām par pāreju uz koksni, dabasgāzes tarifs Rudbāržos bija ap 80 eiro par megavatstundu, bet gada beigās Kuldīgas siltumtīkliem, kas kurina ar šķeldu, tarifs uzlēca uz 90. Vārmē un Alsungā, kur privātuzņēmējs kurina ar malku, bija pat 150–160 eiro. Šobrīd gāzes vēl pietiek, izmaksas ir līdzīgas, un jaunam pavērsienam Rudbāržos ir alternatīva.”

Ir precinieki un nav

Rudbāržnieki interesējās par sen likvidētās sanatorijas internātskolas ēkām. A.Roberts atbildēja: vairāki precinieki bijuši, daži pat cerīgi, bet līdz galam precības nav izdevušās. Varbūt iedzīvotājiem esot kāda ideja. Savukārt graustu centrā netālu no pārvaldes tā īpašnieks, uzņēmējs Ivars Grundmanis solījās drīz nojaukt. Tam gribētāju nav bijis, un uzņēmējam pietiekot ar Kamenēm. Varot vienīgi pašvaldībai uzdāvināt. Šāds joks lika domes pārstāvjiem uz mirkli samulst.

Lai būtu vienviet

Bibliotekāre Dagnija Daiga Grundberga ierunājās par vajadzību paplašināt bibliotēku. Pirms vairāk nekā 20 gadiem tā izveidota daudzstāvu nama dzīvoklī Jubilejas ielā, un iekārtojums sen vairs neatbilst ne Ministru kabineta noteikumiem, ne apmeklētāju, tostarp interneta lietotāju, ērtībām. A.Buka atbildēja, ka pašvaldības iestāžu izvietojums tiek pārskatīts visā novadā, lai pakalpojumi būtu vienviet. Rendā un Kabilē bibliotēka no dzīvojamā sektora pārcelta uz pārvaldi, jo tur bija brīvas telpas. Rudbāržiem pievērsta īpaša uzmanība: „Vēl neesam pagasta pārvaldei izgājuši cauri, vai ir kāda vieta, ko pielāgot. Bibliotēkas vadība arī vēl nav bijusi, ir tikai runāts. Jāvērtē, kur pārvietošana neprasīs lielus ieguldījumus.”

Par savu naudu

Rudbāržnieks Ints Folkmanis iebilda pret īres maksas paaugstināšanu. „Par kādiem labiekārtojumiem no maija būs jāmaksā 49 centi par kvadrātmetru, ja manā un citu dzīvokļos pašvaldība neko nav uzlabojusi? Ūdens boilerus pirkām paši, jaunas vannas vai dušas ierīkojām par savu naudu.” A.Buka skaidroja, ka nekustamo īpašumu nodaļa cenšas sakārtot dzīvojamo fondu: „Pašvaldībai ir daudz īpašumu, kas netiek pienācīgi uzturēti tāpēc, ka īrnieki nepilda pienākumus. Mājām vajag jumtu, vajag remontēt trepju telpas, pagrabus, fasādi, bet pietrūkst naudas. Ir arī tik nolaisti dzīvokļi, kuros jaunu īrnieku nav iespējams ielaist. Jātaisa kapitālais remonts par 30 tūkstošiem. Līdz tādam kliņķim nedrīkst nolaist. Jāatzīst, ka daļēji tās ir pašvaldības lēmumu sekas, neprasot atbilstošu maksu. Privātie prasa piecus eiro par kvadrātmetru.” No zāles atskanēja skaļi iebildumi, ka iedzīvotājiem jau nav jāmaksā par citu nolaidību un parādiem.

Strikti likumi

Pēc I.Ivānes teiktā, Rudbāržos ir seši tukši dzīvokļi, daļai vajadzīgs remonts. Vēl citi dalījās pieredzē, ka iegājuši tādā pašvaldības dzīvoklī, kur nav bijis nekā: ne vannas, ne tualetes, pat ne kārtīgas grīdas. Viss paveikts par savu naudu. Pārvaldniece atgādināja, ka likumi mainās: sākot ar 2032. gadu, beztermiņa īres līgumu vairs nebūs. Viņa aicināja katru pārskatīt savus dokumentus un uzmanīt termiņu. Lai gan dzīvokļi ir tukši, tos kuram katram nevar dot: lai cilvēku uzņemtu rindā, jābūt noteiktā statusā.

Lieki runāt – jāraksta

A.Roberts norādīja, ka dzīvokli vajag privatizēt, tad īre nebūs jāmaksā, bet par apsaimniekošanu var vienoties. Tas izraisīja otru diskusiju vilni, jo izrādās, ka privatizēt nemaz nevar. I.Folkmanis jau gadiem mēģinot izurbties cauri birokrātiskiem šķēršļiem. Viņaprāt, par dzīvokli, ko iemītnieks pats labiekārtojis, nedrīkst prasīt vairāk par 0,30 eiro/m². ,,Ko te lieki tērēsim laiku,” asumus centās nogludināt N.Kleinberga. „Līdz maijam vēl laiks. Uzrak-stiet iesniegumu, lai deputāti savu lēmumu pārskata un vajadzības pamato konkrētāk!”

Autobusi nepietur

Iesniegums jāraksta arī par transporta jautājumu, ko ierosināja kādreizējā pagasta vadītāja Dzintra Veģe. Izrādās, ka daži autobusi pa Liepājas–Rīgas šoseju cauri Rudbāržiem traucas, pieturā neapstājoties: „Cilvēki netiek uz darbu, pie ārsta un citās darīšanās, jo pirmais autobuss, kas pietur, ir par vēlu. Citi stāv ceļa malā un mēģina kādu apturēt vai zvana paziņām un lūdz aizvest.” Tas jāadresē Kurzemes plānošanas reģiona sabiedriskā transporta nodaļai. „Rakstiet iesniegumu – mūsu valstī papīrs ir svētāka lieta par godu,” tā N.Kleinberga. „Maršruti tiek plānoti pēc pasažieru skaita un rentabilitātes. Iespējams, ka pārskatīs. Taču tad tiešām būs jābrauc.”