Baltijas ceļam - 35

Mobilizēja iekšēji un ārēji

Kuldīdznieks Ziedonis Āboliņš uzsver, ka Baltijas ceļš ir unikāls notikums visām trim valstīm, jo grūti pat pateikt, kā būtu bijis, ja tas netiktu sarīkots.

Viņam grūti noraksturot tālaika sajūtas, bet tas noteikti bijis pacēlums, vēlme kaut ko darīt: „Tas mobilizēja mūs pašus – gan iekšēji, gan ārēji.” Āboliņu ģimene pievienojusies Lauktehnikas kolektīvam, kas organizējis braucienu uz Bausku. „Neatceros, cik cilvēku kopā bijām autobusā, bet mana ģimene gandrīz visa. Jaunākais dēls, kurš tagad jau liels vīrs, ļoti pārmet, ka nav paņemts toreiz līdzi. Viņu vienīgo no četriem bērniem nepaņēmām, jo viņš bija vēl tikai pusotru gadu vecs. Pārējie trīs gan bija. Bet grūti nebija. Nevar teikt, ka galīgi nebija bail. Ne tikai pacēlums, bet arī tāds drusku iekšējs nemiers bija, jo nevarēja jau zināt, kā viss izvērtīsies. Bet prātā nevarēja ienākt, ka Krievija varētu būt tik brutāla, kā tā pašlaik uzvedas Ukrainā,” atklāj Z.Āboliņš.

Tajos laikos mazie radio aparātiņi, kas darbināmi ar baterijām, bijuši līdzi visur, jo tā bijis iespējams iegūt svarīgāko informāciju. Tā bija aktuāla ne tikai Baltijas ceļā, bet daudzos notikumos deviņdesmito gadu sākumā.

Kuldīdznieks smejas, ka bijis tieši tā, kā fotogrāfijās un filmās rāda: stāvējuši, rokās sadevušies, klausījušies radio un paši dziedājuši.

Strīdīgs esot jautājums, vai tālaika sajūtas var salīdzināt ar situāciju mūsdienās: „Patriotisms jau ir. Mans vecākais dēls ir zemessargs, arī es pats esmu bijis. Kopš tiem laikiem daudz kas ir izdarīts, lielākā daļa gan ne tā, kā mēs gribējām. Bet jebkurā lietā jau mēdz būt arī vilšanās.”

Par brīvu Latviju

Jānis Bubinduss uz Baltijas ceļu kopā ar 30 cilvēku kompāniju ar privātu autobusu devās no toreizējās Lauktehnikas Virkas rajonā uz Bausku.

Kuldīdznieki tikuši novirzīti uz konkrētu vietu, kur viņiem būtu jāstāv, un braucēji apstājušies netālu no Lietuvas robežas. Kuldīdznieks stāsta, ka bijusi tāda kā eiforija, emocijas bijušas īpašas. Tobrīd neviens arī neesot zinājis, vai viss izdosies, bijušas arī šaubas. „Godīgi sakot, tieši vietā, kur atradāmies mēs, cilvēku nebija pārāk daudz. Bija diezgan pašķidri, saspiesti noteikti nebijām,” atminas J.Bubinduss. Kopā uz vietas esot tikušas pavadītas trīs stundas. Pēc akcijas beigām viņi esot devušies uz robežu, kur lietuvieši rīkojuši jautru pasākumu, un mazs laika sprīdis pavadīts arī tur.

J.Bubinduss stāsta, ka lēmums braukt uz Baltijas ceļu bijis viegls – jau gadu iepriekš kuldīdznieks sācis aktīvi piedalīties dažādos tautas atmodas veicinošos pasākumos. Tobrīd iestāšanās par brīvu Latviju jau esot bijusi ikdiena, tādēļ šo pasākumu izlaist viņš nav pat domājis.

J.Bubinduss vēl joprojām ir aktīvs patriots, iepazīstina jauno paaudzi ar valsts vērtībām, vadot skautu nodarbības: „Galvenais ir darboties. Mēs audzinām nākamos Latvijas valsts pilsoņus, kas ir atbildīgi gan par sevi, gan ģimeni, gan apkārtējo vidi.”

Par šī brīža situāciju Latvijā un draudiem no agresīvā kaimiņa kuldīdznieks nav pārsteigts: „To, ka viņi centīsies mūsu teritorijā ielīst atpakaļ, teicu jau 1991. gadā. Tas bija tikai laika jautājums. Padomju Savienībā bieži nācās strādāt kopā ar krieviem, zinu, kādas bija viņu ambīcijas.”

Milzu kopības sajūta

Mūzikas skolas skolotāja Heda Auziņa uz Baltijas ceļu Bauskas pusē devusies kopā ar vīru un abiem bērniem.

Viņa stāsta: „Mēs braucām ar veco zapiņu, un atceros, ka nevarēju vien sagaidīt, kad būsim galā. Bija norādīts konkrēts ceļa posms, kur stāvēt, kā arī iespējamie kaimiņi.” Viņa pat vairs neatceras, kurš organizējis, vien zina stāstīt, ka Kuldīgai bija jānodrošina zināms ceļa posms ar cilvēkiem.

Ģimenes jaunākajām atvasēm esot ļoti paticis. „Uzskatu, ka bērniem jārāda un jāstāsta, kāpēc mēs tur stāvam,” uzsver H.Auziņa. Bail viņai neesot bijis, drīzāk iekšēja sajūta, ka tur jābūt par katru cenu. „Man liekas, ka visiem bija tāda sajūta. Kam vien bija kaut mazākā iespēja un transports, tie visi devās. Atceros, ka, neskatoties uz mūsu mazo transporta līdzekli, mēs pa ceļam apdzinām daudzus kuldīdzniekus. Man patika ātri braukt un gribējās galā nokļūt straujāk.”

Noteiktajā ceļa posmā visi stāvējuši, tiešām rokās sadevušies. Dažiem līdzi bijis radio, kas bija svarīgi, jo visa informācija tika pārraidīta pa to. Ļaudis dziedājuši patriotiskas dziesmas un latviešu tautasdziesmas. „Konkrētas dziesmas gan neatceros, bet noteikti dziedājām. Tā bija milzīga kopības sajūta, valdīja ļoti pacilājošas emocijas,” senos notikumus atmiņā atsauc H.Auziņa.

Situāciju patlaban viņa vērtē stipri tuvu tam laikam: „Tad jau arī vēl nekas nebija skaidrs. Tikai otrādi. Bija jutoņa, ka kaut kas notiks un tam ir jānotiek. Un noteikti uz labu. Bet šobrīd diemžēl ir iekšēja sajūta, ka varētu nebūt tik labi. Tomēr ceram uz labāko.”

Visi – ar lielām cerībām

Sociālā darbiniece Dina Šimpermane nenožēlo, ka piedalījusies akcijā, jo nav domājusi, ka notiks tā, kā negribas: „Bērni bija mazi, un gribējās, lai viņiem citāda dzīve, kā mums bija.”

Viņa tai laikā strādājusi rūpnīcas Vulkāns apvienotajā cehā saiņošanas nodaļā. „Mēs bijām ļoti draudzīgi, un braucām viss nodaļas kolektīvs. Tas laiks jau bija tāds: gaisā daudz kas virmoja. Arī vadība tolaik rūpnīcā bija ļoti atbalstoša, tika saorganizēts transports uz Iecavu. Biruta Kristapure strādāja Vulkāna personāldaļā un darbojās arī Tautas frontē. Viņa visu koordinēja,” atceras D.Šimpermane.

Braukuši ar savdabīgo, oranžo rūpnīcas autobusu, kuru vadījis šoferis Artūrs Meņģelis. Stāvot norādītajā posmā pie Iecavas, viņi pašu gatavotajā koka dēlītī ar uzrakstu Baltijas ceļš dedzinājuši sveces. Jautāta par tālaika emocijām, D.Šimpermane atklāj: „Bija ļoti emocionāli. Tās emocijas nemaz nevar aprakstīt. Baltijas ceļā stāvēja dažādu paaudžu cilvēki, bet visi – ar lielām cerībām.” Dina tur bijusi ar tēti, ar kuru bieži daudz kur gājuši kopā. Vīrs, kurš tolaik slimojis, ar bērniem un mammu palikuši mājās.

Viņa kopā ar kolēģiem piedalījusies arī tad, kad Pilsētas laukumā demontēja Ļeņina pieminekli: „Negājām fanātisma dēļ. Visi ticēja, ka tas jādara, lai kļūtu labāk.” Viņa piedalījusies arī barikādēs.

Jautāta par izjūtām šodien, viņa saka: „Es neesmu tā, kas runā sliktu, tad labāk paklusēju. Bet domāju, ka būs citādāk, nekā ir tagad. Tā kā strādāju sociālo darbu, katru dienu saskaros ar to, ka cilvēkiem, kas stāvējuši Baltijas ceļā un gājuši uz barikādēm, tagad, vecumdienās, ir ļoti slikti apstākļi. Pensijas mazas, pansionātu nevar samaksāt. Bet viņi visi kaut ko cerēja.”

Protestēja arī Kuldīgā un Upīškalnā

Tie, kuri netika uz Baltijas ceļa dzīvo ķēdi, rīkoja protesta akciju tepat, Kuldīgā, pie kara komisariāta, un gājienā devās uz PSRS armijas daļu Upīškalnā.

Ar radioaparātu plecā

Uzņēmējs Arnolds Piziks stāsta, ka šos pasākumus organizēja Latvijas Tautas frontes Kuldīgas nodaļa, kuru tajā laikā vadīja arhitekts Viktors Bērziņš. Viņš arī teicis uzmundrinošu runu pie Rātslaukuma (toreiz Padomju ielā), no kurienes sācies gājiens uz Upīškalnu. Kolonas priekšgalā ar sarkanbalti sarkanajiem karogiem rokās bijis A.Piziks un viņa vadītā kādreizējā Sadzīves pakalpojumu kombināta metālapstrādes ceha vīri. „Nesu sarullētus plakātus ar tādiem uzrakstiem, kuros izteikts protests pret padomju okupāciju. Bet uz pleca man bija radioaparāts, no kura skanēja Baltijas ceļa translācija. Upīškalnā nostājāmies pie armijas daļas sarga būdas un caurlaides vārtiem. Atritinājām plakātus, piketējām. Kultūras nama metodiķe Dace Tinte runāja megafonā, lai visi dzird. Saucām virsniekus ārā, bet neviens neiznāca. Man jau liekas, ka tas pasākums vairāk mums pašiem bija vajadzīgs, lai būtu sajūta, ka esam vienoti cīņā par neatkarību. Tas bija mūsu vietējais Baltijas ceļš. To leģendāro tranzistoru kā liecību nodevu Kuldīgas muzejam.”

Ne visi atbalstīja piketu

A.Pizika bijušais kolēģis, fotogrāfs Oļģerts Visvaldis Grūbe piebilst, ka baiļu nav bijis, lai gan tobrīd visādas runas klīdušas, jo kuldīdznieku vidū noskaņojums bijis atšķirīgs. Lai gan Atmoda jau bija sākusies, notikusi manifestācija Mežaparkā un citas akcijas, bijis manāms, ka ne visi atbalsta piketētājus pie kara komisariāta. Dažs pat esot nelabvēlīgi aizrādījis. Bet armijnieki vispār nelikušies ne zinis. O.V.Grūbe toreiz nav fotografējis, taču viņa albumā ir daudz pārfotografētu liecību no tās dienas norisēm.

Fantastiskā kopības sajūta un brīvības vēlme

„Šodien man gandrīz vai neticami šķiet, ko toreiz paveicām,” atzīst kādreizējā prokurore, tautfontiete Dzintra Roga. „Tagad diez vai būtu iespējams, kaut gan viss ir atļauts. Toreiz nebija, jo sistēma bija izveidota tā, lai daudzi, kas vēlējās, nevarētu piedalīties. 1989. gada 23. augusts bija darbdiena, man ielikts tiesas process, tāpēc uz Bausku netiku, bet piedalījos gājienā uz Upīškalnu. To dienu notikumi atmiņā jau pabalējuši, sīkumos vairs neatceros, bet neizdzēšama tā fantastiskā kopības sajūta un tautas brīvības vēlmju apziņa. Būtībā Baltijas ceļš bija grandiozākais, kas tālaika sistēmā tika noorganizēts.”