Ar cerībām atgriezties Ukrainā

„Drīz beigsies trīs mēneši, kurus es šeit drīkstu uzturēties. Man nav, kur atgriezties, un, kā dzīvot tālāk, nezinu,” saka Tatjana Lohviņeca, Ukrainas pilsētas Bahmutas iedzīvotāja, kura uzturas izmitināšanas centrā Kabilē. Patlaban tur dzīvo 16 ukraiņu, pirms neilga laika bijuši 24.

„Tas ir šausmīgi”
Ir pagājis gads, kopš Krievijas iebrukuma šajā valstī, un daudzi cer, ka šogad beidzot iestāsies miers. „Kaimiņi pirms dažām dienām rakstīja, ka no pagraba laukā neiet. Tikai īsu brīdi izraujas, lai uzlādētu telefonu. Tas, kas tur notiek, ir šausmīgi,” par pilsētu pašā frontes degpunktā saka T.Lohviņeca.
Viņa atceras, ka kara pirmajā dienā – pagājušā gada 24. februārī – spēcīgs sprādziens Bahmutā noticis armijas daļā, kur atradusies munīcija. Acīmredzot tas bijis Krievijas artilērijas mērķis. Arī pēc tam notikusi apšaude, un nācies slēpties. Tatjana no Bahmutas aizbraukusi jūnijā, un kopš septembra tur klājoties pavisam slikti.

Kabilē visa ģimene
„Man žēl visu to, kuri mirst un cieš abās frontes pusēs. Gribu, lai karš ātrāk beigtos,” saka Leonīds Čabannijs no Kupjanskas Harkivas apgabalā. „70 procentu no mūsu pilsētas vairs nav. Un tās vēl nav beigas,” piebilst sieva Ludmila. „Aizvakar draugam tur nodega māja,” turpina Leonīds. „Tiem, kuri tur palikuši, iet ļoti grūti. Krievijas karaspēks atkal ir pie Kupjanskas.”
Kad tā okupēta, tikt uz Ukrainas kontrolēto daļu nav bijis iespējams: tilti uzspridzināti, pāri Oskilas upei nav varēts tikt. Nācies bēgt uz Krieviju un pēc tam tālāk. „Es izbraucu 16. septembrī, sieva un audžudēls – 10. septembrī. Viņus savā mašīnā paņēma kāds paziņa – tur bija tikai divas brīvas vietas,” stāsta Leonīds. Ludmila piebilst: „Mums bija divas nelielas somiņas – tas arī viss, ko varējām paņemt.” Lai tiktu projām, Leonīds paņēmis svešu mašīnu, pa ceļam nokļuvis apšaudē, tomēr liktenis bijis labvēlīgs, un līdz Krievijas robežai ticis, tur mašīnu atstājis. Agrāk – PSRS laikos – viņš dienējis Lietuvā, Kauņā, tāpēc zinājis arī par Latviju, tā ģimene laimīgi nonākusi šeit, un visi dzīvo Kabilē.

„Mūsu pilsēta okupēta”
Anžela Davidjuka, kuras dēliņam ir divi gadi, ar vīru un diviem bērniem no Enerhodaras aizbēga tad, kad tur ienāca Krievijas karaspēks: „Man aug dēls, un es negribētu, lai viņš jebkad nonāktu tādā gaļas mašīnā, kāda ir karš. Mēs viņu gaidījām ilgi – piecus gadus. Gribas jau atgriezties, bet kur? Mūsu pilsēta ir pilnībā okupēta. Tagad tur ir Krievija, bet cilvēki gaida, kad tur atkal būs Ukraina.”