„Pasaule ir strauji mainīga”

Kuldīdznieks ULDIS ĶEZBERIS vairākus gadus ir Latvijas Radio programmas Labrīt! žurnālists un klausītājiem stāsta par notikumiem tuvākās un tālākās ārzemēs. Iepriekš bijis ārzemju ziņu korespondents laikrakstā Diena. „Ārlietas mani vienmēr interesējušas,” viņš saka.

Ierasti gada izskaņā atskatāmies uz aizvadīto laiku. Kāds tev tas šķiet kā žurnālistam? Un kāds tas bijis pašam?

Tā kā interesējos par to, kas notiek pasaulē, ārpolitikā, no šī skatpunkta gads bijis ar dramatiskiem notikumiem. Ir pagājuši gandrīz divi gadi kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā, un katru dienu tam pievēršamies un veidojam sižetus. Vēl viens karš sācies Tuvajos Austrumos, un tas arī ļoti ietekmē pasauli. Kara sekas līdz galam neapjaušam. Pasaule ir strauji mainīga. Piemēram, strauji attīstījušās mākslīgā intelekta tehnoloģijas. Sociālais tīkls Twitter (tagad X – aut.) kļuva par risku. Viss strauji mainās, un cilvēkiem visu laiku jāpielāgojas.

Ne tikai citur pasaulē, arī Latvijā ir notikušas pārmaiņas: nomainījās valdība, Valsts prezidents. Kopumā strauju pārmaiņu gads. Pašam gan tas bijis mierīgs – nekādu satricinājumu.

Cik ilgi esi Latvijas Radio žurnālists? Ko darīji pirms tam?

Radio sāku strādāt 2020. gada februārī – nākamgad būs ceturtais gads. Bet pirms tam kopš 2007. gada biju žurnālists laikrakstā Diena. Tur arī biju ārzemju ziņu korespondents. Pirms četriem gadiem man piedāvāja darbu radio, un ar lepnumu varu teikt, ka esmu viens no Latvijas Radio ziņu dienesta.

Vai iejusties bija viegli? Laikrakstā vairāk rakstu darbu, bet radio jārunā ēterā.

Protams, sākums bija ļoti sarežģīts. Dienā sāku strādāt pilnīgi bez jebkādas pieredzes žurnālistikā. Taču šis darbs mani interesēja, un man bija labs darbaudzinātājs Juris Tihonovs, kas iemācīja, kā rakstīt ziņas, kā rakstu strukturēt. Padsmit gadu laikā, daudz rakstot, ieguvu zināmu pieredzi.

Radio ir sava specifika. Temps nesalīdzināmi lielāks. Būtībā sižets jāuztaisa dažu stundu laikā. Strādājot avīzē, rakstam varēja atvēlēt arī pusi dienas. Bet radio producents uzdod izveidot sižetu, un tam atvēlētas dažas stundas. Neslēpšu – sākumā bija ļoti grūti. Ar laiku, protams, pieradu. Vēl sagadījās tā, ka trīs nedēļas nostrādāju ar visiem kopā, bet tad sākās pandēmija, un strādājām attālināti. Grūti, jo esi pilnīgi jaunā vidē, ir jauni kolēģi – ar viņiem vajadzētu iepazīties, bet saziņa notiek tikai vatsapā vai zūmā. Nevar uzreiz paprasīt padomu. Kaut kā esmu izdzīvojis un pielāgojies (smejas). Tā bija laba skola – kā žurnālists pa šiem četriem gadiem esmu audzis vēl vairāk. Bijusi iespēja intervēt dažādus cilvēkus. Esmu bijis komandējumos tādās valstīs, kur līdz tam nav būts.

Gan avīzē, gan radio tu strādā ārzemju ziņu nodaļā. Kādēļ šāda izvēle?

Pusaudžu gados gribēju būt sporta žurnālists, jo mani interesēja sports un biju liels fans. Pēc Kuldīgas Centra vidusskolas beigšanas mēģināju žurnālistos iestāties, bet netiku. Latvijas Universitātē tomēr iestājos, studēju politoloģiju, bet augstskolu gan nepabeidzu.

2007. gadā klasesbiedrene strādāja Dienā, un viņa ieteica pamēģināt, jo toreiz laikraksts meklēja ārzemju ziņu žurnālistu. Ārlietas mani interesēja – nolēmu pamēģināt. Biju uz pārrunām, un mani paņēma. Tobrīd Diena bija pirktākais laikraksts Latvijā. Jutos super! Diendienā rakstot par notikumiem ārzemēs, gūstu pieredzi, zināšanas. Protams, ir tādas tēmas, kas patīk vairāk, un tādas, kas mazāk. Bet tik un tā par tām jāraksta un sižeti jāveido. Žurnālistam jābūt kā universālajam kareivim – jāprot rakstīt par visu.

Vai, saņemot darba piedāvājumu Latvijas Radio, ilgi to apsvēri?

Jā, diezgan ilgu laiku. Šaubījos, vai varēšu izteikties ēterā, vai spēšu veidot sižetus, jo tas gluži nebūs tas pats, kas sēdēt pie datora un rakstīt rakstu. Radio jāizmanto sava balss. Kā kurzemnieks joprojām mēdzu noraut vārdiem galotni – par to ļoti jāpiedomā. Dienā biju nostrādājis diezgan ilgi un vairs neredzēju izaugsmes iespējas, tāpēc izlēmu par labu pārmaiņām un darbam radio. Un man te patīk.

Informējot par notikumiem ārzemēs, jāprot arī svešvalodas. Kādās valodās tu runā?

Pārsvarā viss tomēr ir angļu valodā. Informācijas avoti ir angliski vai krieviski. Krievu valodu es saprotu, grūtāk tajā izteikties. Vairāk iznāk runāt angliski. Žurnālists intervijām vienmēr sagatavojas, un tad sazināties ir vienkāršāk. Arī krievu valoda vajadzīga, veidojot ziņas, piemēram, par Ukrainu. Un joprojām jāskatās, kas notiek Krievijā.

Kāda ir tava ikdiena?

Programma Labrīt! skan no sešiem līdz deviņiem rītā. Tās laikā ir divi bloki, kad īsi pastāstām, kas pasaulē jaunākais. Kopumā ārzemju ziņu redakcijā esam pieci: viens kolēģis atrodas Briselē, otrs – Kijevā, mēs, pārējie, katru otro nedēļu maināmies. Vienā nedēļā iznākt celties ļoti agri, lai piecos jau būtu darbā, paspētu sagatavot jaunākās ziņas, un pēc septiņiem un astoņiem tās jāizstāsta. Man sākumā bija ļoti sevi jāpārvar, lai runātu tiešraidē. Tā ir laba skola: iemācies nestresot, pierodi pie mikrofona, studijas un runāšanas. Agrajā nedēļā arī raidījumam Pusdiena jāsagatavo aktualitātes. Mums jāstrādā arī sestdienās un svētdienās, tāpat svētkos.

Ikdienā strādājam ar ārvalstu ziņu aģentūrām, piemēram, BBC un citiem lielajiem medijiem, kuri seko līdzi notikumiem, veido sižetus. Par dažādām tēmām pa telefonu sazināmies ar ekspertiem. Piemēram, kolēģis šodien tepat radio tikās ar Baltkrievijas opozīcijas līderi Svjatlanu Cihanousku.

Kurās valstīs esi bijis komandējumos?

No tādām eksotiskākām šīgada sākumā biju Ziemeļmaķedonijā – veidoju sižetus, kā tur virzās uz Eiropas Savienību. Mans profils ir Baltijas un Ziemeļu valstis. Vairākas reizes esmu bijis Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Somijā.

Ko dari brīvajā laikā?

Agrāk ar draugiem piedalījāmies prāta spēlēs. Sākās pandēmija, un mēs to pārtraucām. Ar citu draugu pulku ejam uz dziesmu minēšanas spēli. Vasarā reizēm paskrienu, pasportoju. Ārpus darba cenšos pavadīt laiku ar savu trīs gadus veco dēlu Kārli.

Cik bieži izdodas atbraukt uz dzimto Kuldīgu?

Reti – reizi divos mēnešos. Tagad esam nolēmuši uz Kuldīgu aizbraukt ap Ziemassvētkiem. Bērnam ļoti tur patīk – viņš priecājas, kad uzzina, ka brauksim.

Vai es gribētu atgriezties? Zinu, ka pēdējā laikā jaunajām ģimenēm ir tendence atgriezties dzimtajā pilsētā vai pārcelties uz mazpilsētām. Es nesaku nekad, bet, ja gribu strādāt rādžiņā, tad to īsti nevarētu ar Kuldīgu savienot. Man Rīgā vēl patīk, bet nesaku nē – Kuldīgā viss ir tik sakārtots, viss tik tuvu! Un varbūt pēc gada man domas mainās.