No zīmējuma līdz tetovējumam – viens solis

Kuldīdzniece Simona Ķīvīte pirms trim gadiem sākusi tetovēt. Gandrīz divus gadus viņa kopā ar trim citiem meistariem strādā studijā Raven’s Nest Tattoo Rīgā. Kurzemniekam viņa atklāja savu pieredzi, kā no zīmēšanas pārgājusi uz tetovēšanu.

Pēc Kuldīgas Centra vidusskolas 9. klases Simona Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā apguvusi reklāmas dizainu, bet šogad beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) keramikas nodaļu. Nākotni viņa domā saistīt ar mākslu, piedalīties izstādēs un turpināt radošo dzīvi. Savu studiju atvērt neplāno, un, iespējams, kādreiz gribētu atgriezties Kuldīgā.

Pirmās izbailes

Sākt tetovēt palīdzējuši draugi – šīs jomas profesionāļi, kuru dēļ radusies interese pamēģināt. Simona daudz zīmējusi – kā pati teic, skiču bloks vienmēr pilns ar sirreāliem tēliem, kukaiņiem, dzīvniekiem, tāpēc draugi ieteikuši sākt pašai. Tā nu iekrājusi naudu un nopirkusi ierīces.

Par pirmo pieredzi viņa stāsta: „Kādu laiku trenējos uz dažādām virsmām, bet ne uz cilvēka ādas. Tas arī bija pats sarežģītākais – saprast, kā zīmēt uz ādas. Bijām sarunājuši, ka draugs Andris Daukšta uztaisīs tetovējumu man. Arī viņš bija sācis tikai pirms pāris mēnešiem. Kad aizgāju, teica, ka pārdomājis – man tomēr būšot jātaisa tetovējums viņam. Jutos ļoti nobijusies, un, lai tik kas nenoietu greizi, mazu vabolīti tetovēju veselas trīs stundas! Tagad gan to uztaisītu pusstundā.”

Bet savu pirmo zīmējumu uz ādas Simona ieguvusi 18 gados: „Tad vēl populārs bija portāls Draugiem.lv, kur ievēroju, ka vairāki tetovētāji piedāvā gatavus zīmējumus. Viens no tiem bija mandala, uz pieteicos, un tā uztetovēta uz rokas.”

Kā glezna pie sienas

Pašlaik Simonas ķermeni rotā astoņi citu meistaru mākslas darbi un četrarpus tādi, ko tetovējusi pati. Pārsvarā tie ir dabas elementi. „Uz rokas ir gliemezītis, kura čaula ir galvaskausa formā, – šādi sirreāli elementi man patīk. Tetovēju ne dziļākas nozīmes dēļ, bet tāpēc, ka vienkārši patīk zīmējums. Nesenos tetovējumus veidojuši meistari, kuriem esmu uzticējusi gan ideju, gan dizainu. Skici redzēju vien pēdējā dienā. Uz tetovējumiem skatos kā uz mākslu – kā uz gleznu, ko pirktu tāpēc, ka tā labi izskatītos pie sienas, nevis tāpēc, ka tai būtu īpaša nozīme. Laika gaitā cilvēki tetovējumiem vai citām lietām pat nemanot piešķir savu nozīmi.”

Savienot nesavienojamo

Lielu daļu zīmējumu Simona publicē sociālajā vietnē Instagram, kur arī piesakās jauni klienti.Iedvesmu viņa rod dabā, taču pārsvarā darbi rodoties skicējot: „Man patīk savienot nesavienojamas lietas. Šobrīd topā ir sēnītes, kurām kātu vietā ir sieviešu kājas. Arī puķītes, kuru ziedos redzamas sejas. Man patīk dabas elementus savienot ar kādu cilvēka ķermeņa daļu.” Kādai viņas skicei bijis liels pieprasījums: „Instagramā ieliku pelīti – uz to pieteicās daudzi. Tā tika rezervēta tam, kas pasteidzās uzrakstīt pirmais.” Viņa nekad nerada divus vienādus darbus: „Katrs ir unikāls. Ja klients tomēr izvēlas tādu skici, kuru jau esmu kādam tetovējusi, es tajā ko pamainu.” Lielākā daļa Simonas tetovējumu ir melnbalti un punktošanas tehnikā. „Novilkt taisnas līnijas un izkrāsot man nepatīk – arī bērnudārzā nepatika krāsojamās grāmatas,” viņa smej. „Zīmējumus veidoju punktojot – tas ir kā meditatīvs process. Liekot punktiņu pie punktiņa, vēroju, kā veidojas apjoms.” Simona neatsaka arī tad, ja klients prasa ko krāsainu, taču atzīst, ka tādi pašai pie sirds neiet. Bet melnbaltos darbos akcenti esot sarkani, un tos kāds prasot ik pa laikam. Arī zaļa un zila krāsa ir pieprasītas.

Kā sagatavoties?

Svarīga esot saziņa ar klientu: „Pirms tetovēšanas viss jāpārrunā: ideja, krāsas, lielums. Cilvēki parasti ir pozitīvi un sirsnīgi, tomēr ir gadījies arī kāds, kas neprot uzvesties. Tetovēšana sāp visiem – kādam sāpju slieksnis ir zemāks, kādam augstāks. Vīriešiem sāp vairāk nekā sievietēm. Ir bijuši gadījumi, kad sāpes nav paciešamas, – tad cilvēku nemocu un darbu pagarinu par vēl vienu sesiju. Vienā savelku kontūrlīnijas, otrajā – ēnoju. Taču pārsvarā visi iztur līdz galam.” Viena sesija ilgst līdz piecām stundām – ilgāk strādāt esot grūti, jo nogurst gan klients, gan darītājs. Agrāk bijušas arī desmit stundu garas.

Pirms tetovēšanas Simona iesaka iepriekšējā dienā daudz neballēties un nelietot alkoholu, kārtīgi izgulēties un paēst kārtīgas brokastis, lai būtu enerģija visai dienai, var paņemt līdzi kādu uzkodu. Nevajadzētu dzert kafiju vai saldinātus dzērienus, jo tad asiņošana ir lielāka un tas darbu var apgrūtināt.

Vaicāta, ar ko sākt, ja kāds vēlas tetovēt, Simona teic: „Jātrenējas zīmēt. Cik daudz vien var! Vēl var apmeklēt kursus, taču, ja negribas, es ieteiktu kādam meistaram uzrakstīt, vai viņš pieņem mācekļus. Tas ir vērtīgi – redzēt, kā to dara profesionālis. Viņš pastāstīs par procesu un higiēnu. Arī mūsu studijā viena meitene mācās pie kolēģa Olafa.”

Vēlas arī kuldīdznieki

Simona atklāj kādu neparastu klienta ideju tetovējumam: „Pa visu roku izmētāti daudzi puzles gabaliņi, kas savienoti ar striķīšiem. Katrā ir simboliņš, kas saistās ar kādu šī cilvēka dzīves posmu vai atmiņu. Šo ideju tomēr nerealizējām – sarunājām no šīs idejas paņemt vienu objektu un uztaisīt to lielāku.” Lielākais darbs, ko Simona taisījusi vairākās sesijās, bijis t.s. piedurknes tetovējumspa visu roku.

Palaikam piesakoties arī kāds kuldīdznieks. Pie pirmā paliekošā zīmējuma tikusi Simonas mamma Natālija: „Viņa pēc horoskopa gada ir Pūķis, tāpēc uztetovēju nelielu pūķīti starp peonijām,” teic meita.

Kuldīdzniece Kate Māliņa ir pastāvīgā kliente, kas nāk ar savām idejām. Viņa beigusi Mākslas un humanitāro zinību vidusskolu un mācās LMA keramikas katedrā. Viņa atklāj, ka visi tetovējumi esot ar nozīmi: „Tajos atspoguļota personības izaugsme, izjūtas un atmiņas no bērnības. Kopā man ir četri: stilizēts klauns, varde, lauku puķes ar sejiņām un pelīte.” Viens no Simonas pirmajiem klientiem bijis klasesbiedrs Vladimirs Djakivs. Zīmējumā attēlota raudoša sieviete, un nozīmi viņš izvēlas paturēt pie sevis, vien minot, ka tā ir māksla.

Amanda Gustovska

Simonas Ķīvītes, Kates Māliņas un Vladimira Djakiva arhīva foto