„Valdībā ir koleģiāla izpratne un vēlme darīt”

„Mēs varam lepoties, un savi veiksmes stāsti ir vairāk jāpopularizē pasaulē – Kuldīga šajā jomā rāda priekšzīmi,” atzina Ministru prezidente EVIKA SILIŅA, Kurzemnieka redakcijā viesodamās pēc vizītes mūsu pilsētā.

Kāpēc vizītes novados sākat tieši ar Kuldīgu?

Kuldīga tagad ir UNESCO Pasaules mantojuma pilsēta. Jau iepriekš biju apsolījusi atbraukt, bet aizkavēja budžets un citi svarīgāki pasākumi, tikai tagad varēju solījumu izpildīt.

Kādi ir secinājumi?

Kuldīga ir stabila, tās vadība ir drošās rokās. Pilsēta, kurā fantastiski apvienojies tas, ka vēsturiskais mantojums pārtop mūsdienu realitātē, pielāgojoties vajadzībām, bet nepazaudējot šai vietai raksturīgo identitāti. Manuprāt, tas bija iespējams, pateicoties pilsētas arhitektu un citu atbildīgo cilvēku entuziasmam un izpratnei par mantojuma vērtību. Tas ir milzīgs, kopīgs novada vadības un iedzīvotāju panākums, ar kuru tagad var lepoties visa Latvija. Vienlaikus arī izaicinājums – var jau izremontēt vienkāršāk, bet Kuldīgai ir bijusi skaidra vīzija, kādam jābūt vēsturiskajam centram. Un cilvēkiem dota iespēja par savu vidi parūpēties pašiem. Tas devis labu pagrūdienu tikt uz priekšu, lai nav tā, ka tikai pilsētas vadība atbild par vēsturisko mantojumu, bet tiek iesaistīta arī kopiena. Mijiedarbība starp pilsētu, iedzīvotājiem, kultūrvēsturiskā mantojuma pārzinātājiem rada labu sinerģiju, un beigās tā ir vide, kurā var labi dzīvot. Dzirdēju, ka Kuldīgā cilvēki arvien vairāk atgriežas vai pārceļas no Rīgas, arī jauni cilvēki, ģimenes. Dzīves uzlabošana sakrīt ar valdības šībrīža kvalitātēm. Tā nav tikai ekonomika – tā ir dzīves telpa, kas ietver iespēju arī saņemt labus veselības pakalpojumus, bērniem labu izglītību, dzīvi sakārtotā vidē, iekšējā un ārējā drošībā.

Kuldīgai ir bijusi skaidra vīzija, kādam jābūt vēsturiskajam centram. Un cilvēkiem dota iespēja par savu vidi parūpēties pašiem.

Kādas tēmas šeit pārrunājāt?

Centra vidusskolā ar jauniešiem pārrunājām, piemēram, cilvēktiesību jautājumus – viņiem tā ir aktualitāte. Arī valdībai ir svarīgas jaunas vēsmas, lai būtu ratificēta Stambulas konvencija, tiktu atrisināts kopības regulējums, vairāk varētu pievēsties tam, kā radīt jaunas darbavietas. Jūtams, ka Kuldīgā ienāk jaunas vēsmas – kombuču te ražo un vēl daudz ko. Tikos arī ar slimnīcas vadītāju, un arī šajās sarunās apliecinājās tas, ka Kuldīgai izaicinājumi ir tie paši, kas valdībai.

Kas sagādājis lielāko prieku un vilšanos, sākot darbu valdībā?

Salīdzinot ar iepriekšējo, kad biju labklājības ministre, varu teikt, ka ir koleģiālāka izpratne vienam par otru un par darbu, ir vēlme darīt. Tas ir liels pluss atšķirībā no iepriekšējā Ministru kabineta, kur arī strādāja labi profesionāļi, bet viņi bija vairāk kā vientuļās salas. Šobrīd redzu lielāku spēju strādāt komandā. Jau pirmie lēmumi liecina, ka spējam ātri fokusēties uz to, kas jādara, neielaižoties bezgalīgās darba grupās. Tas ļoti priecē. Izaicinājums ir tas, ka ir vairāki jauni ministri bez valdības darba un ministrēšanas pieredzes. Savā ziņā tas ir pluss, jo, iespējams, viņi darīs citādāk, nekā bieži esam darījuši līdz šim. Nav noslēpums, ka birokrātija ne tikai pašvaldības un uzņēmējus, bet arī politiķus reizēm ievelk savā aparātā kā ar tādu centrifūgas vilkmi. Mans uzdevums būtu to apstādināt un pavērst citā virzienā. Jaunu ministru ienākšana dod iespēju nebūt ierēdniecības pavadā. Reizēm arī tas nav slikti, tomēr bieži traucē veidot politiku un sasniegt mērķus. Piemēram, robežas izveidei konkrēta termiņa noteikšana ir labs virziens, lai strādātu raiti.

Izaicinājums ir tas, ka ir vairāki jauni ministri bez valdības darba un ministrēšanas pieredzes. Savā ziņā tas ir pluss, jo, iespējams, viņi darīs citādāk, nekā bieži esam darījuši līdz šim.

Kādi ir trīs galvenie mērķi?

Valdības prioritāte ir dzīves kvalitāte un kopējās labklājības celšana, lai ikviens justu uzlabojumus tajā jomā, kas viņam svarīga. Tajā ietilpst gan veselības pakalpojumu pieejamība, gan izglītība, tai skaitā saturs, pieejamība un skolotāji, gan arī cilvēktiesību jautājumi. Svarīga ir drošība. Nevaram runāt par labklājību, ja cilvēks jūtas nedroši, ja viņu uztrauc iebraucēji no Krievijas vai Baltkrievijas. Latgalē tas noteikti ir daudz būtiskāk nekā Kurzemē, bet jādomā par Latviju kopumā. Vēl ir daudzi neatliekami darbi vienkāršākās lietās. Jāmazina birokrātiskās prasības, lai uzņēmēji var savas ieceres īstenot ātrāk, lai viņiem nebūtu bezgala ilgi jāgaida atbildes un izziņas no valsts vai pašvaldību iestādēm. Lai var apgūt investīcijas, sākt būvniecības projektus.

Pēc kādiem kritērijiem veidojāt savu komandu?

Pilnībā vēl nav nokomplektēta, jo notiek arī svarīgi procesi Ministru kabinetā un Saeimā, budžeta veidošana, elektroenerģijas sadales tarifa jautājumi utt. Manā birojā jau ir pieredzējuši profesionāļi, kas agrāk politikā strādājuši. Tas ir pluss, jo nevajadzēs ilgu laiku, lai iešūpotos. Svarīgi saprast, kas ir politika, jo tai ir sava specifika – nepieredzējušam nav viegli savienot ar ikdienas darbu, lai cik profesionāls viņš būtu. Politika prasa diezgan lielu atvērtību, prasmi komunicēt ar sabiedrību, spēju ātri reaģēt stresa situācijās. Jārēķinās arī ar to, ka brīvdienu var nebūt.

Kādus plusus un mīnusus saskatāt šai partiju koalīcijai, kurai Saeimā balsu pārsvars nav liels?

Kad iepriekšējais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pieteica demisiju, diezgan ātri spējām izveidot jaunu valdību, kaut arī process nebija viegls. Man ļoti žēl, ka koalīcija neiznāca plašāka. Tomēr varu secināt, ka valda komandas saliedētības gars. Liela opozīcija rada vajadzību fokusēties uz to, ka darbi patiešām jāpaveic ātri, jāizdara sabiedrībai apsolītais. Protams, tas nav ērti, ir daudz grūtāk. Izmaiņas nav lielas, jo 53 balsis ir tikai par vienu mazāk nekā iepriekšējai koalīcijai. Stabilitāti tas nemazina, un opozīcijas skaitliskais lielums nāk par labu, liekot jaunajiem ministriem būt neatlaidīgiem, lai paveiktu valdības deklarācijā izvirzīto.

Jūsu priekštecis Krišjānis Kariņš tagad ir ārlietu ministrs – vai uztverat viņu kā citus, vai arī saglabājas ietekme no laika, kad bijāt viņa padotā?

Krišjāni Kariņu uzskatu par tādu vadītāju, kas bijis soli priekšā citiem. Arī ilgais laiks Eiropas Parlamentā viņam deva labu skolu, kā veiksmīgi vadīt. Tas ir – nevis būt priekšniekam, bet ļaut lēmumus pieņemt ministriem pašiem. Manuprāt, gan valdība, gan visa sabiedrība iegūsim no tā, ka mums ir tik spēcīgs ārlietu ministrs, ņemot vērā, ka šajā amatā zaudējām Edgaru Rinkēviču, viņam kļūstot par Valsts prezidentu. Kariņš veiksmīgi nesīs Latvijas vārdu pasaulē un spēs veidot labas attiecības ne tikai Eiropas līmenī, bet daudz plašāk.

Kādas ir jūsu attiecības ar Valsts prezidentu, ņemot vērā, ka bijāt partijas biedri?

Edgars Rinkēvičs no Jaunās Vienotības izstājās pēc ievēlēšanas, lai nebūtu saistības ar kādu partiju. Augstu vērtēju viņu kā Valsts prezidentu, kurš visas lietas uztver ļoti nopietni.

Rinkeviča kungs arī kā Valsts prezidents turpina aktīvi sazināties sociālajos medijos. Vai ņemsiet piemēru?

Es labprātāk satiktos klātienē. Tādas tikšanās man patīk vairāk, jo tad labāk var ko pārrunāt, diskutēt. Premjerministram uzdevumu loks un komunikācija ar sabiedrību ir citādāka nekā Valsts prezidentam. Tomēr arī sociālajos tīklos mēģināšu komunicēt vairāk. Esmu atjaunojusi valsts sekretāra klātbūtni Ministru kabineta sēdēs – tas uzlabo ministru iespējas lietas risināt savstarpēji, nav vajadzīgas darba grupas.

Vai saziņai ar sabiedrību jums pietiks laika?

Jau šajā īsajā laikā pārliecinājos, ka darbs tiešām ir daudz saspringtāks nekā ministrei. Nevar vienlaikus vadīt sēdi, komunicēt uz āru vai darīt vēl ko citu. Jābūt komandai, un man tāda ir.

Kā jauno amatu uztver jūsu ģimene?

Ģimene man diezgan kupla, un arī tai tas ir izaicinājums. Man ir trīs bērni. Meitai tūlīt būs 20 gadu, viņa studē diplomātiju un jurisprudenci Rīgas Juridiskajā augstskolā. Dēli arī mācās, abi ir futbolisti. Viņi vēlas, lai mans darbs viņu ikdienu īpaši neietekmē, un es to ņemu vērā. Darbdiena man tagad ir daudz garāka, mājās esmu vēlu, bet ģimene ir saprotoša, spēj savas lietas organizēt. Mēs vienmēr viens otru atbalstām: ja kāds kaut ko nevar, otrs stājas viņa vietā. Vēlos, lai arī valdība sastrādātos pēc tāda principa. Tad veidojas veselīga attieksme, un tas darbā ļoti palīdz.

Kas bijuši jūsu dzīves skolotāji?

Laikam nozīmīgākā bija vecmāmiņa, pie kuras uzaugu. Viņa visu mūžu strādāja par angļu valodas skolotāju. Trīsreiz gāja no darba prom, bet pa īstam neaizgāja. Ja negāja uz skolu, bērni nāca mācīties pie viņas uz mājām. Atceros, ka pirms katras stundas viņa katram individuāli gatavoja īpašu grafiku. Viņas attieksme, mīlestība un atbildība pret darbu man bijis vislielākais paraugs, no kura mācīties.

Esat ticīgs cilvēks. Vai darbu politikā būs viegli savienot ar kristīgām vērtībām?

Ticība palīdzēs strādāt – tā dod spēku. Ne vienmēr visam ir tūlītējs, acīmredzams rezultāts. Mēs jau nedarām tāpēc, lai gūtu atzinību. Es ticu cilvēkiem, ticu Latvijai. Mums ir spējīgi, radoši cilvēki, bet mēs sevi par maz reklamējam, par maz lepojamies.

Ko novēlat Kurzemnieka lasītājiem?

Jūs varat būt lepni, ka esat izdarījuši pareizo izvēli – dzīvot Kuldīgā. Jums ir laba kopiena. Apsveicu, jo mērķi iekļūt UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā esat sasnieguši!