Vieta sauc mājās

Ir interesanti vērot, kā pilsētu un pagastu svētki sauc atpakaļ tos, kas reiz kādai vietai bijuši piederīgi. Tos, kuri šeit dzimuši, auguši, agrāk dzīvojuši, taču tagad mīt kur citur Latvijā vai ārzemēs. Daudziem šie svētki ir iemesls, lai atkal aizbrauktu uz dzimto vietu, šo saikni sajustu.

Mazās pilsētas un pagasti bieži vien ir kā vecāki, kas bērnus jau izaudzinājuši. Kad atvases kļuvušas patstāvīgas, tās ligzdu pamet, dodas prom un dzīvo savu dzīvi citur. Bet ciemi un pilsētas kā mātes un tēvi gaida, kad bērni atkal pie tiem atbrauks. Tagad jau vairs tikai viesos.

Taču ne vienmēr tā ir vienvirziena kustība, kas ved projām. Ir jau arī tādi cilvēki, kuri savos pagastos, ciemos un mazpilsētās atgriežas. Pazīstu arī tādus, kuri teju visu mūžu dzīvo galvaspilsētā, bet galvā nemitīgi virpina domu: „Kaut kad es dzimtajā pilsētā atgriezīšos – ja ne tagad, varbūt pensijas gados.” Vai kādu dienu tā notiks vai tā ir vīzija, kas tā arī nekad nepiepildīsies un ar gadiem tikai attālināsies, kas to lai zina…

Vai nedrīkst aizmirst vietu, no kuras esi nācis? Droši vien drīkst, taču diez vai tas ir iespējams. Vispirms jau tā pilsēta vai ciems, kurā piedzīvota bērnība, vienmēr būs īpaši. Manuprāt, dzimtā vieta ir mūsos ierakstīta: tā var patikt, var nepatikt, bet nekad nevarēsim no tās aiziet, aizmirst to pavisam. Tā vienmēr būs daļa no mums.

Man bija tas gods Latvijā satikt ļoti interesantu, sirmu kungu – baltvācieti, kurš ik gadu vasarā nenogurstoši apciemo mūsu zemi un kādu laiku te padzīvo, jo Latvija – tā bija viņa laimīgā bērnības zeme, no kuras ģimene repatriējās 1939. gadā. Latvijā Haralds piedzima, gāja skolā, spēlējās ar draugiem, darbojās skautu organizācijā. Un tā viņš, mūža lielāko daļu dzīvodams Vācijā, vienmēr sirdī nesa Latviju. Kad sabruka PSRS un atbraukt uz šejieni kļuva iespējams, viņš katru vasaru „ir klāt kā štiks”. Ja jūs redzētu, kā staro sirmgalvja acis, kad viņš ir Latvijā!

Vērot, kā cilvēki no mūsu valsts gadu no gada pārceļas un aizplūst uz citām vietām, ir sāpīgi. Tajā pašā laikā tā ir katra paša izvēle, un kādam iespējas paveras arī citur. Taču, ja gribam, lai Latvija būtu stipra, mums pašiem tā jāveido, jāuztur, jāpiedalās tās dzīvē. Vērot no attāluma nepietiks.