Ar entuziasmu un atbalstu

Svētdien, priecājoties par divu klasesbiedreņu mūsu vatsapa grupā ievietotajiem Dziesmu un deju svētku gājiena fotomirkļiem, viena no manas klases ierakstījusi, sak’, atkal gribot dejot. Kā nu ne! Skolas gados bija liela dancotāja, un, kā rāda pieredzes stāsti, nereti deja velk atpakaļ. Un, lai arī mēdz jokot, ka dancotāji gados nevēlas, lai viņus sauc par senioriem, pensionāriem vai vecļaudīm, dejošana gan daudz prieka dod, gan veselībai par labu nāk.
Es pati neesmu ne dejojusi, ne korī dziedājusi, bet tas nenozīmē, ka nenovērtēju to lielo entuziasmu, kas piemīt pašdarbniekiem. Un, pirms svētkiem Kurzemniekā stāstot par koriem, deju kopām un citiem, varēju tikai apbrīnot šo azartu. Spilgtākas izjūtas guvu, pagājušās nedēļas nogalē Latvijas Universitātes aulā, klausoties koru karus, un, protams, gājienā. Tur atrodoties, lai arī cik grūti tik ilgi nostāvēt, emocijas sit augstu vilni un prieks ir abpusējs. Enerģijas lādiņu guva gan gājiena dalībnieki, gan skatītāji. Un tērpi! Tie vien ir ko vērts, un labi, ka gan ar pašvaldību, gan dažādu projektu atbalstu izdevies uzšūt jaunus. Aizvien vairāk redzami katram novadam atbilstoši.
Vai tradīcija turpināsies cauri paaudzēm, ir labs jautājums, uz kuru vismaz tādā pacēluma brīdī, šķiet, atbilde ir droša. Proti, bērni jau redz, ka viņu vecāki pēc darba dodas uz ilgajiem mēģinājumiem, ka galu galā ir arī milzīgs gandarījums lielajos kopsvētkos. Un kur gan citur, ja ne ģimenē tradīcijas turpina dzīvot! Pat kovids neapcirpa spārnus tāpat kā tagad nedēļu neravēti dārzi. Bet visu tomēr nevar likt uz ģimeņu pleciem – arī pašvaldībām un valstij mūsu pašdarbnieki maksimāli jāatbalsta. Kad feisbukā un tviterī lasīju dažādas nejaukas dalībnieku atsauksmes par šo Dziesmu svētku kārtību – par garajām rindām pēc ēdiena, par to, ka mēģinājumos nedrīkst ienest līdzi neko ēdamu –, pirmā doma bija: tātad nav viss labi pārdomāts. Jo ļoti labi var iztēloties salijušu un vēl pusdienas nedabūjušu koristu vai dejotāju izjūtas.
Sazinājos ar vairākiem kuldīdzniekiem un arī savām klasesbiedrenēm. Patiesība izrādījās pa vidu. Tā visbiežāk arī ir. Proti, tiem, kuri pusdienot dodas uz skolām, kas nedēļu ir pašdarbnieku mājvieta, problēmu nav. Kuldīgas novada dejotāji un dziedātāji Hanzas vidusskolā pat nofotografējušies kopā ar saimniecēm, kas ēdinot lieliski (un ar pašvaldības līdzfinansējumu arī sātīgi). Savukārt tie, kuri maltīti vēlas saņemt mēģinājumu vietās, tik tiešām pirmās dienas stāvējuši pat divu stundu rindā. Un ir tādi, kas nokavējuši mēģinājumu, un tādi, kas palikuši neēduši. Un tas, ka neko nedrīkst ienest līdzi, patiesībai atbilst tikai daļēji, jo cepumus, šokolādi, ābolus, banānus drīkstot. Bet, jā, kafiju termosā ne. Toties to mēģinājumu vietās var nopirkt un dzeramo ūdeni dabūt, cik tik gribas. Organizatoru bažas esot tās, ka ienestā pārtika, piemēram, sviestmaizes, salāti, karstumā var ātri sabojāties un var sākties nepatikšanas
veselībai.
Nu, ko, redzot pusdienu porciju fotogrāfijas sociālajos medijos, jāsecina, ka ne viens vien mājās pēc nedēļas atgriezīsies labā fiziskā formā. Tas – humoram. Jo, lai nu kā, bet tā gan Mežaparka estrādē, gan Daugavas stadionā netrūkst!