Klāt pļaujas laiks

Ir aizvadīti saulgrieži, kad saule no mūsu skatpunkta uzkāpj visaugstāk un Zemes ziemeļu puslodē iestājas astronomiskā vasara. Nosvinēti Jāņi, klāt Pēterdiena (29. jūnijs), kas folklorā skaitās Jāņu dienas atsvēte un saulgriežu cikla noslēgums. Nu savas zemes kopēji var atkal saspļaut saujās un ķerties pie darba, jo pēc tradīcijām līdz ar Pēteriem sākas siena laiks.
Tā bija senāk, kad laukus nemigloja pret salnām, sausumu un visādiem mošķiem, kā arī nebija tādas tehnoloģijas, ar kuru barību lopiņam var vākt visu vasaru un, ja neiznāk, tad nopirkt rūpnieciski ražotu. Un tomēr jūnijs šķiet vislatviskākais mēnesis, kad daba ir visā krāšņumā un čaklais dabas bērns latvietis var svinēt dzīvi.
Valstisko svētku dēļ par patriotisko mēnesi tiek cildināts novembris – dabā diezgan drūms, pat tāds kā depresīvs laiks. Vai tad publiski un skaļi paust patriotismu nevar ziedošā jūnijā un citos vasaras mēnešos? Var. Arī jūnijā valsts karogs jāizliek divas reizes tāpat kā novembrī, diemžēl šajā skaistajā laikā tam jāpieliek sēru lente. Vasarā negribas melno, iespējams, tāpēc 14. un 17. jūnijā Kuldīgā šis valstiskais simbols plīvoja tikai pie tām ēkām, kur to par atalgojumu izliek sētnieki. Taču arī traģiskās vēstures lappuses ir saistītas ar dzimtenes mīlestību, cieņu pret savu tautu, zemi, kopīgajām vērtībām un valsti.
Komunistiskā genocīda upuru dienā mācītājs Viesturs Pirro teica, ka tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju tika izsūtīti uz Sibīriju, cieta badu, tika novārdzināti smagā darbā, daudzi gāja bojā, bet viņu vienīgā vaina bija latvietība, dzimtenes mīlestība un vēlme būt brīviem. Todien pie pieminekļa pulcējās vien pārdesmit represēto (viņu paliek arvien mazāk), daži pašvaldības darbinieki, kuriem tur obligāti bija jābūt, un divi karavīri. Neviena pārstāvja no Nacionālās apvienības, kas vārdos iestājas par atbalstu politiski represētajiem pateicībā par viņu ieguldījumu Latvijas neatkarības stiprināšanā.
Negribas jaukties partiju peripetijās, lai gan saistībā ar nacionālismu un tā izpausmēm būtu gana, ko teikt. Vēsturnieki un citi tautas vērtību turētāji skaidro, ka gan terminoloģiski, gan saturiski nevajadzētu jaukt divas lietas: patriotismu un nacionālismu. Tas īsti nav viens un tas pats. Lai arī jēdziena nacionālisms latviskā vēsture ir pozitīva, mūsdienās tam esot pilnīgi pretēja nozīme nekā 19. gadsimtā, kad latvieši kopa zemi, ganīja govis un pļāva sienu turpat, kur tagad, bet citā valstī.