Dzīvi mīlošajam Ilmāram Pileniekam

„Vārmes estrāde sen nav bijusi tik daudz gaišu un priecīgu seju pilna,” atzina Ilmāra Pilenieka piemiņai veltītā koncerta Dižais dzīvē un mākslā vadītāja Dace Blathena.

I.Pilenieks bija ilggadējs kolhoza Vārme un pagasta padomes priekšsēdis, zemnieku saimniecības Bētas īpašnieks, Sējēja balvas ieguvējs, Latvijas Tautas frontes aktīvists, Latvijas PSR Augstākās Padomes un Kuldīgas novada domes deputāts. Spilgta, daudzšķautņaina personība, kas mīlēja mūziku un kam patika rīkot svētkus. Atceres koncertā skatītāji, kājās piecēlušies, kopā ar skatuves māksliniekiem nodziedāja Nevis slinkojot un pūstot – dziesmu, kas bijusi neiztrūkstoša visos svētkos. „Ja cilvēks šaisaulē padarījis daudz laba, tas nevar palikt bez pēdām. Par pēdām arī runāsim,” pasākuma vadlīnijas iezīmēja D.Blathena.

Piepildīta ar viesmīlību
Vārmē gadu desmitus notikuši brīnišķīgi saieti, kuros savu roku pielicis arī I.Pilenieks. Tuvākā un tālākā apkārtnē pagasts bija slavens ar zaļumballēm estrādē Liepu birzs, pasākumiem kafejnīcā Kārlis, arī savās Bētās saimnieks labprāt uzņēma viesus. Vērienīgs bijis 2014. gadā viņa izlolotais vārmenieku (tā sauktais kolhoznieku) saiets – agrāko iedzīvotāju tikšanās. Jau 1978. gadā tapusi Vārmes estrāde. „Pašu ļaudīm un ciemiņiem, lai var atbraukt un priecāties ar mums. Tā arī noticis – nav neviena mākslinieka, kas, reiz bijis Vārmē kopā ar Ilmāru, to būtu aizmirsis. Šī vieta ir piepildīta ar viesmīlību,” tā D.Blathena. 20 gadus pēc estrādes atklāšanas durvis vērusi kafejnīca Kārlis. Tagad uz skatuves atradās mākslas darbs – skats pa Kārļa logu.
Kādi tik mūziķi Vārmē nav viesojušies, pat Prāta vētra! Dace atceras: „Prāta vētras koncertā Liepājā reiz intervēju grupas menedžeri Aiju Auškāpu, ieminējos par Vārmi, un Aija teica: „Esam izbraukājuši puspasaules, bet tā, kā mūs uzņēma Vārmē, neesam uzņemti nekur.” Tādu stāstu ir daudz. Daudzi mūziķi, kuri koncertu gaitas beiguši, ik pa brīdim iegriezās Vārmē pie Šefa, kā viņu sauca. Un tas jau nebūtu Šefs, ja visus ar pilnām somām un zosīm padusē nebūtu pavadījis tikpat skaisti, cik sagaidījis.”

Visā redzēt skaisto
Pašdarbība I.Pileniekam bijusi kā balzams dvēselei – pašam patikusi un citus atbalstījis. Mākslai vajadzēja būt viņa ikdienā. Vārmes ansamblim Atbalss bijis krusttēvs. Bieži atbalstījis tā pasākumus, gādājis garšīgus ēdamos. Ansamblis vienmēr devies koncertēt, Šefa labo vārdu pavadīts.
Tas bijis viņa aicinājums – visā saredzēt skaisto. I.Pileniekam bijusi svarīga sakopta apkārtne, skaista sēta, un viņš iededzies par ideju Vārmei kļūt par sakoptāko pagastu Kurzemē. Tā bijusi traka vasara, bet godalga iegūta.
Kad Bētās bijuši stalti kumeļi, Ilmārs šad un tad brīvdienās iejūdzis kādu ratos, izbraucis cauri pagasta centram un izvizinājis bērnus: ne lai dižotos, bet lai viņi zinātu, kā tas ir – braukt zirga ratos. I.Pileniekam patikuši koši tērpi, un viņš bijis priecīgs redzēt, ja kāds skaisti saģērbies.

Prasīgs pret muzikologiem
Pasākumā Dižais dzīvē un māk-slā mūziķi arī dalījās atmiņās. Piemiņas koncerta iniciators, grupas Roja solists Jānis Kalniņš teica: „Mūziķu izvēlē Šefs bija vērtējošs, bet arī rūpējas par tiem. Šī ir viena no tām vietām, kur mūziķi tika sagaidīti ar lielu cieņu.” Grupas Brīvdiena solists Mareks Pelsis atcerējās, ka koncertēt Vārmē uzaicinājis Ilmārs: „Spēlēju Mileniuma balli, sagaidot 2000. gadu, un joprojām ar prieku dažreiz te koncertēju. Ilmārs bija prasīgs pret mums, muzikologiem, kā viņš sauca mūziķus. Ne visus gribēja dzirdēt, un es priecājos, ka starp tiem nebiju, – tas ir labs novērtējums.”

Govs ķēde un Latvijas karogs

80. gados Vārmē nodibināta smagā roka grupa, nopirkta pati labākā skaņu aparatūra. Atceras liepājnieks Edgars Silacērps: „Uz šīs skatuves neesmu bijis gadus 30, bet te bija mājvieta gandrīz trīs gadus. Brīnos, kāpēc Ilmārs mūs, piecus jauniešus, paņēma – spēlējām mūziku, kas absolūti nebija raksturīga laukiem, bet Ilmārs ļāva. Braukājām pa visu Latviju ar koncertiem, un repertuārā bija vai nu ļoti skaistas balādes, vai kliedzami, ķērcami gabali. Mūs pacieta, jo, kad bija jāspēlē kolhoza pasākumos, dziedājām Bij’ vasara toreiz tik zaiga, bet pa vidu savu hārdroku. Divarpus gadus te dzīvojām. Gāja visādi – nevar jau stāstīt, kā koks pie smuko skolotāju kopmītnēm tika nolauzts, kā dusmīga komandante nelaida džekus iekšā pa durvīm, kā ganībās koncerta tērpam aizņēmāmies govs ķēdi, kā kautiņi tuvējā mežiņā bija… Bet vienu gan pastāstīšu: 1988. gadā Atmoda tikko sākusies, jūlijā Vārmē lielā kolhoza balle, un šeit jau stāvēja Latvijas karogs. Visā Latvijā vēl nebija, bet Ilmāram bija.”

Riktīgas balles
Grupas Zeļļi mūziķi atceras: „Mums viņš bija draugs. Sapazināmies, pateicoties saksofonistam Ivaram Birkānam. Ilmārs bija omulīgs, ap viņu veidojās superpozitīva gaisotne. Mums bija tas gods spēlēt Ilmāra 70. jubilejā – tā bija grandioza, sita augstu vilni! Draugi, zinot, ka Ilmāram patīk meitenes un viņām Ilmārs, pārsteigumam sarūpēja krāšņu meiteni. Kā viņi kopā nospēlēja to epizodi! Ilmāram piemita ne tikai izcilas lauksaimnieka spējas, bet arī aktiera talants. Viņam bija teiciens: „Tā tak nav bijusi riktīga balle, ja pēc deviņiem mēnešiem nepiedzimst vismaz viens jauns vārmenieks!”

Vectēvam patiktu
Par pasākumu paldies teica mazmeita Karlīna Pileniece, kurai vectēvs uzticējis dzimtas mājas Bētas: „Domāju, ka šovakar viņš smaida.” D.Blathena piekrita: „Kā viņam tas viss būtu paticis! Arī tas, kas sekos pēc koncerta.” Un aicināja visus uz zaļumballi, kurā spēlēja grupa Roja.