Vai vecums tiešām nenāk viens

Kā saprast, ka tu, cilvēk, sāc novecot? Šāds jautājums man radās pēc sarunām ar Kuldīgas vidusskolu absolventu klasēm. Šķiet, vēl tikai nesen biju viņu vietā, kad kāda Kurzemnieka žurnāliste man vaicāja, ko darīšu pēc vidusskolas beigšanas, tomēr ir pagājuši jau seši gadi! Kur tas laiks?

Meklēju Kurzemnieka arhīvā, ko tad toreiz atbildēju. Izlasot savu teikto, sākumā smējos, pēc tam iegrimu nelielās pārdomās. Toreiz intriga par lielo dzīvi man bija diezgan liela, jo pati īsti neapjēdzu, ko tad gribu darīt un kur pēc augstskolas īsti attapšos. Toreiz žurnālistei teicu – plūstu pa dzīvi, un tad jau redzēs, kur tā upe mani aiznesīs. Tā kā tobrīd biju aizrāvusies ar klavierspēli un rokmūzikas koncertu apmeklēšanu, biju nolēmusi, ka mācīšos kultūras menedžmentu, un cerēju nākotnē organizēt kādas jaunas un spīdošas mūzikas grupas darbību. Tas gan nebija tik liels un konkrēts mērķis, uz kuru apzinīgi gāju, drīzāk vien tāda gaistoša doma, kad man jautāja, kur sevi varētu iztēloties.
Tagad jāsmejas, jo darbs laikrakstā tas toreiz noteikti nebija. Domājot par izvēlēm un dzīves uztveri tolaik un tagad, atskārtu, ka sāku novecot. Ja tolaik robežas noteikt nepratu un dzīvoju ar uzskatu, ka dzīvo tikai vienreiz, šobrīd esmu sevi ielikusi rāmjos un, galvenais, sapratusi, kas esmu. Runājot ar divpadsmitajiem par dzīves plāniem, jūtu visas tās emocijas, kuras piedzīvoju pati. Viņi vēl nezina, cik gan ātri sāksies tā viņu lielā dzīve.
Seši gadi šurpu turpu – nu nav liela starpība, vienīgi viņiem tas šķiet vēl kaut kas tāls un nesasniedzams, man – tepat aiz stūra. Tāpat arī seši gadi vidusskolā paiet lēnāk, jo cilvēks kā personība turpina augt, mainās uzskati, intereses, domāšana, bet, kad pats vairs sev neesi noslēpums, laiks tik tiešām lido vēja spārniem. Vēl kāds faktors, kas liecina par lielāku vecumu, – tevi uzrunā uz jūs gan jaunieši, gan cilvēki, kas vecāki par tevi. Tādu attieksmi vēl mēģinu lēnām sagremot, jo, katru reizi saņemot jūs, sajūtos liela un nozīmīga, taču pēc sekundes apjaušu, ka man taču tā laikam arī būtu jāuzvedas.
Visnelāgākā sajūta gan ir tad, kad paiet garām mazs bērns, kurš mani nopēta un pasaka: „Tante”. Tad nākas domāt, kas bērnam licis noprast – meitene vai tante? Un vai no tantes varu jelkad pārtapt atkal par meiteni?