Vai kārtējo traģēdiju varēja nepieļaut?

Jēkabpils novadā bijušais vīrs nogalinājis sievieti viņas bērna un mātes klātbūtnē, mēnešiem draudējis, vajājis pat darbavietā. Cietusī, tuvinieki, kaimiņi un kolēģi vairākkārt ziņojuši Valsts policijai (VP). Sieviete panākusi tiesas liegumu viņai tuvoties, taču vīrietim ierosināti 19 kriminālprocesi, tostarp par to, ka lēmums par aizsardzību tiek ignorēts, arī rehabilitācijas kurss netika apmeklēts. Februārī tiesa uzdeva VP Austrumzemgales iecirknim apsūdzēto arestēt, bet tas netika izdarīts. Arī tagad viņš pazudis. Policija sākusi dienesta pārbaudi.

Kuldīgas novadā

• Reģistrēti ģimenes konflikti: 2021. gadā – 132, pērn – 86, šogad – 40.
• Ziņojumi par notikumu: 2021. gadā – 93, pērn – 76, šogad – 37.
• Policijas lēmums par nošķiršanu: 2021. gadā – 12, pērn – 14, šogad – 5.
• Spēkā ir 50 lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, taču tie pieņemti dažādos laikos, un daļa ģimeņu jau salabušas, to neatsaucot. Šis skaitlis neesot satraucošs.
  _{/Pēc Valsts policijas ziņām/}

Vienam tikai jābūt iniciatoram

Vita Maslobojeva, Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas galvenā inspektore:
– Ģimenes konflikti tiek reģistrēti īpaši, un uz tiem izbraucam gan mēs, gan pašvaldības policija. Ja redzam, ka pastāv risks personas drošībai, varam pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu līdz astoņām dienām un viņu no īpašuma izraidām. Šāds policijas lēmums ir spēkā no 2014. gada. Vērtējam arī administratīvo atbildību par emocionālo vardarbību pret bērnu vai kriminālatbildību par miesas bojājumiem. Cietusī puse paliek dzīvesvietā, un, ja varmāka atgriežas, varam pieņemt izpildrīkojumu par sodu no 50 līdz 5000 eiro. Ja cietušais nevēlas, lai varmāku nošķir, policija, aptaujājot klātesošos un kaimiņus, sagatavo ziņojumu par notikumu, ko nosūta sociālajam dienestam un bāriņtiesai, ja iesaistīts bērns.
Cietušais var tiesā iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, un tiesa pēc policijas materiāliem ātri pieņem lēmumu, lai cietušo aizsargātu. Tas var būt beztermiņa aizliegums tuvoties cietušā dzīvesvietai, bērniem, darbavietai vai bērnudārzam, jebkādi sazināties. Policija varmāku ar to iepazīstina. Dažreiz ģimenes šķiras, bet nereti izlīgst, dzīvo kopā, taču cietusī puse tiesai neprasa aizliegumu atcelt.
Tagad policijā normatīvie akti tiks pārskatīti un tiks iesniegti priekšlikumi. Ja varmāka tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību nepilda, mēs sākam kriminālprocesu. Valsts policija ar sociālo dienestu un bāriņtiesu tiekas sapulcēs, kur risina problēmjautājumus. Par īpašiem trauksmes gadījumiem vienai iestādei tikai jābūt iniciatorei, lai tālāk palīdzētu kopā. Reidos pārbaudām arī tās ģimenes, kurām ir tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību. Citas atkal dzīvo kopā un par pārbaudēm dzīvesvietā ir pārsteigtas. Par konfliktiem mums ziņo gan bērni, gan kaimiņi, draugi vai kolēģi. Aicinu ikvienu, kurš par vardarbību nojauš vai zina, negriezt galvu uz otru pusi un kaut vai anonīmi informēt pa tālruni 110.

___________________________________

Neizdarība. Arī valsts mērogā

Saulvedis Vārpiņš, advokāts:
– No likumu viedokļa rīku pietiek. Problēma ir resursos un tajā, kā vispār policija valstī nostādīta. Tā ir gadiem ielaista problēma, ka trūkst darbinieku ar atbilstošu kvalifikāciju. Ieviešot reformas, netiek izanalizēts, vai tiks sasniegts vēlamais. Pašlaik tiek pārveidots tā, ka visi policisti dara visu, bet blakus valstis jau secinājušas, ka tas nestrādā. Ja tiesa nevar apsūdzēto apcietināt tāpēc, ka policijā nav pareizi noformēti dokumenti… Policijai joprojām nepietiek ar to, ka cilvēks ziņo par draudiem. Vai tas mums no padomju laikiem – gaidīt, kad kaut kas notiek un tikai tad sākt strādāt? Tad jau par vēlu!
Var atkal diskutēt, vai bija pareizi, ka no Krimināllikuma izslēdza smagāku sodu par atkārtotiem noziegumiem. Pašlaik tā nav, taču man sods liekas sabalansēts. Vispirms tiesa varmākam civiltiesiski aizliedz tuvoties, un, ja to nepilda, tad ir kriminālatbildība un brīvības atņemšana līdz trim mēnešiem. To var atkārtot vēl un vēl.
Te saskatāma lielāka problēma: kā strādājam. Ja dzirdam, ka bijuši padsmit kriminālprocesu, tas ir kas nenormāls! Tie nav tādi procesi, kas jāizmeklē gadiem, to var mēneša laikā – visiem tiem vajadzēja būt tiesā un, ja cilvēks slēpjas, kaut vai aizmuguriski iztiesātiem. Policija rosina procesus, neiedziļinoties, vai tiks sasniegts rezultāts. Cilvēks ar pieredzi vērtētu: „Viens gadījums, otrs, trešais – šī persona ir bīstama!” Jāmeklē cits pants – ne tikai tiesas nolēmuma nepildīšana, bet draudi izdarīt slepkavību, vajāšana, gatavošanās noziegumam. Par visu ir atbildība, tostarp brīvības atņemšana līdz 20 gadiem. Ir virkne citu mehānismu, kurus izmantot.
Un, ja problēma atkārtojās, vai darbinieki devās pie augstākiem priekšniekiem? Šeit ir neizdarība, arī pieredzes un kvalifikācijas trūkums, bet tā ir valsts atbildība par algām, darba apstākļiem un to, ka policistu izglītības līmenis krities.

___________________________________

Vai patrāpīsies iejūtīgais policists?

Inga Spriņģe, centra Re:Baltica pētnieciskā žurnāliste, vardarbību pētījusi rakstos un filmā, no vajāšanas cietusi pati:
– Četrus piecus gadus ar kolēģiem esam par to rakstījuši, un likumi ļoti mainījušies. Ir panākts: ja ir izsaukums uz konfliktu ģimenē, policijai obligāti jāaizpilda anketa un jāziņo sociālajam dienestam. Rakstījām par vīrieti, kurš nožņaudza meitu un izdarīja pašnāvību. Tur sieviete lūdza viņu pasargāt un devās uz Rīgu, bet tolaik tiesā bija jāvēršas pēc pieraksta vietas, un tas procesu aizkavēja. Pēc šī raksta Tieslietu ministrija ātri reaģēja un Saeima to likumā grozīja. Vēl ir panākts, ka policists var varmāku no ģimenes nošķirt arī bez sievietes piekrišanas. Iepriekš bija problēma, ka iespēja ir, taču baiļu vai sadzīves apsvērumu dēļ sieviete to neizmanto. Daudzi joprojām uzskata, ka tā ir tabu tēma, tomēr par seksuālu un citu vardarbību žurnālisti biežāk raksta, un parādās publisks nosodījums.
Par Jēkabpils gadījumu esmu sāpināta, sašutusi un tiešām noraudājos. Zinot, ka varmākam bija 19 kriminālprocesu, neticu, ka likums neļāva policistiem rīkoties. Ja tas tiešām ierobežo, rosiniet izmaiņas! Kāpēc gaidīt, ka to darīs cits? Un vai kāds tos 19 procesus redzēja kopainā? Vai atbildība nav sadrumstalota?
Domāju: te ir attieksmes lieta un iniciatīvas trūkums. Vai kāds aizdomājas, kā jūtas sieviete ar bērnu, kuriem jādzīvo nemitīgā stresā? To izjutu personīgi, kad mani trīs gadus vajāja (tagad notiesātais) Jānis Sondars. Policijas attieksme: „Nu, kas tad tur? Atsūtīja īsziņu, dusmās ko pateica. Jums kā publiskai personai ar to jārēķinās.” Bet par to, ka visu laiku jājūt spriedze, izpratnes nav. Ir jautājums par empātiju un profesionalitāti. Tas nav pareizi, ja jādomā: „Vai man trāpīsies iejūtīgais policists?” Psiholoģiskos noziegumos jāsaprot, kuri ir tie sarkanie karogi, ka situācija jau kļūst bīstama. Vēl milzīga problēma: policisti ir arī pārslogoti, nav pietiekami mācīti un atalgoti.