Kāpēc nevajag baidīties sapņot?

Visvairāk ar dzīvi apmierināti ir jaunieši no 18 līdz 29 gadiem, bet visneapmierinātākie – cilvēki no 50 līdz 59 gadiem. Tas secināts Demokrātijas fonda pētījumā, kas tikšanās reizē prezentēts Kuldīgas Mākslas namā. Tika spriests arī par to, kā mēs, eiropieši, iztēlojamies savu sabiedrību un nākotni un kāda jēga sapņot.

Baidās no nabadzības un agresijas

Pētījuma mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju skatījumu uz to, kāds varētu būt Eiropas ideāls: kā vēlamies dzīvot, kas mums ir svarīgi, kādas ir mūsu vērtības, kāda loma šajā sapnī ir demokrātijai. Pētījums kalpos par pamatu starptautiskai demokrātijas rezidencei, kas nākamgad pulcēs sešus rezidentus no dažādām jomām, lai kopā meklētu, kā Eiropā veicināt jēgpilnu un iekļaujošu līdzdalību demokrātiskos procesos. Kompānijai Norstat pasūtītajā aptaujā piedalījās 520 respondentu no Liepājas, Kuldīgas un Dienvidkurzemes novada no 18 līdz 74 gadiem. „Drošības balsts, kas ietekmē apmierinātību, ir nedaudz sašķobījies. Kopumā var teikt, ka šajos novados dzīvo ļoti apmierināti cilvēki, bet ar tendenci: jo vecāks kļūsti, jo vairāk apmierinātība ar dzīvi samazinās,” skaidroja Demokrātijas fonda valdes loceklis Ģirts Jankovskis. Ar situāciju Latvijā ir apmierināti 53% atbildējušo.

Lielā mērā apmierinātība saistīta ar bailēm. Par nozīmīgākajām bailēm visi, sevišķi jaunieši, nosauc nabadzību; cilvēki pēc 29 gadiem, bet biežāk no 60 līdz 74 gadiem baidās no naida un agresijas, baidās par savu drošību; ap 40% nosauc arī netaisnību, vientulību, bezspēcību, vienaldzību, pārslodzi un atstumtību.

Pieaugot sapņo pieticīgāk

„Eiropas sapnis ir piederības izjūta jeb izpratne par to, kas es esmu un kam piederu. Respondenti min, ka jūtas piederīgi Kurzemei, bet būtiski vājāka ir saikne ar Eiropu,” stāsta Ģ.Jankovskis. Eiropas sapnis intervijās līdzinās Annas Brigaderes Sprīdīša sapnim: doties pasaulē, ieraudzīt dažādību, bet laimi atrast nevis saplūšanā vai triumfā, bet savā vietā, kur ir brīvība, drošība un līdzdalība. Sapņošanu cilvēki izprot trejādi: kā biogrāfisku pavedienu (bērnības vēlme var kļūt par profesiju vai citu pašrealizācijas formu), kā pašatpazīšanu (pat tad, ja nākotni neplānoja, bērnības patika vēlāk atgriežas) un kā atļauju ticēt (pieļaut, ka dzīve var būt citāda nekā pašlaik). Savukārt sapņot nav iespējams tad, ja ir apgrūtinoši dzīves apstākļi, jo tad mērķis ir ātrāk no tiem izkļūt, lai būtu apmierināts un varētu sapņot. Daudzās intervijās bērnības sapnis sākas kā izlaušanās uz lielo pasauli, bet pieaugušā vecumā pārvēršas par mieru, savu vietu, jēgpilnu dzīvi. Ja esi pieaudzis, rodas vēlme sapņot pieticīgāk, mierīgāk un mazāk.

Klātesošie četrās grupās sprieda par sapņošanas nozīmi. Izskanēja dažādi viedokļi, piemēram, ka sapņot vajag tāpēc, lai mūsu iekšējais bērns justos sadzirdēts. Tika atzīts, ka dzīve vairāk vai mazāk ir kā sapnis un ka sapņojam visi, bet citreiz sapņus bremzē pašu bailes. Secinājums – nevajag baidīties sapņot.