Būs vieglāk saprast

Rīt pieminēsim komunistiskā genocīda upurus. Tā bija viena no traģiskākajām lappusēm Baltijas valstu vēsturē, kad 1949. gada 25. martā notika visplašākā iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju. No Latvijas lopu vagonos tika aizvesti vairāk nekā 44 tūkstoši nevainīgu cilvēku. Kulaki un nacionālisti. Jo būt kārtīgam un līdz ar to turīgam savas zemes saimniekam, tāpat kā iestāties par brīvību padomju okupācijas varai šķita noziegums un tautas nodevība.

Daudziem vēl pēc atgriešanās biogrāfijā līdzi vilkās šis kauna traips un represijas faktiski turpinājās. Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena ir arī 14. jūnijs – 1941. gadā no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 400 cilvēku.

Abas minētās izsūtīšanas bija vērienīgākās, bet ne vienīgās politiskās represijas, kas nebeidzās līdz pat Atmodai 90. gados. Dažādos veidos tās skāra ikvienu, kurš padomju režīmam šķita aizdomīgs. Kopējais politiski represēto skaits nav zināms. Eksperti lēš, ka tie ir desmitiem tūkstošu. Daudzi, īpaši līdz 1950. gadam, līdz nāvei tika nomocīti čekas pagrabos, troikas notiesāti un aizvesti, bet tā arī nav uzskaitīti. Un vēl pēc tam daudzi, kā Lidija Doroņina-Lasmane, cietumsodu saņēma „par tādu nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu”. Faktiski par upuri varēja kļūt ikviens, kas nebija pietiekami dziļi noslēpis Latvijas sarkanbaltsarkano karogu vai Kārļa Ulmaņa bildi, bija gājis uz baznīcu Dievu lūgt vai citādi izskatījies nevēlams padomju okupācijas varai.

Kurzemnieks kopš janvāra publicē politiski represētā un pat divreiz izsūtītā kuldīdznieka, leģendārā sporta entuziasta Antona Grundmaņa atmiņas. Atzīšos, ka sākumā nebija viegli pieķerties, lai sagatavotu tās publicēšanai. No daudzajiem represēto stāstiem bija zināms, ka tas nebūs ātri lasāms mīlas romāns, un pat detektīvos aprakstītais nav ne tuvu tai ellei, ko piedzīvojuši komunistiskā genocīda upuri. Tomēr ielasījos un iesaku ikvienam izlasīt. Pirmkārt, tas ir skaudrs, bet labā valodā un bez žults par pārinodarījumu aprakstīts posms Latvijas vēsturē. Otrkārt, ar grāmatveža precizitāti aprakstītos notikumus un līdzcilvēku uzvedību autors neanalizē, nekritizē, tomēr vedina uz pārdomām. Treškārt, pāri visam (līdzīgi kā no citu represēto stāstiem) jaušama latviskā dzīvesziņa un Tēvzemes mīlestība, lai vai kas.

Tad ko mēs te, brīvā Latvijā, čīkstam! Viss atļauts, un vēl nav labi? Palasiet gan – būs vieglāk novērtēt, ka čīkstēšana un citu lamāšana nevienam par labu nenāk.