Dabas spēks un sevis meklējumi Upurgā

Nesen mājaslapā Go3.lv noskatījos 2021. gadā uzņemto latviešu mitoloģisko trilleri un piedzīvojumu filmu Upurga, ko režisējis Uģis Olte. Tā ir mistērijām apvīta. Cik esmu dzirdējusi no pazīstamajiem, viņi sižetu neizprot – katram savs viedoklis par to, ko režisors centies parādīt, taču šķiet, ka tāds arī bijis mērķis – likt aizdomāties un iedziļināties. Atbildes uz mistiskajiem notikumiem filmas beigās neatradīsi.
Zinu, ka tāda tipa filmas daudzus tracina, taču, manuprāt, autors nevis atstāj skatītāju neziņā, bet liek domāt un analizēt, taču tas daļai mūsu paaudzes ir par sarežģītu. Ikdienā, glāstot saturu viedtālrunī, informāciju uzņemam atliku likām, taču pēc vairākām stundām nevaram atsaukt atmiņā, ko tad īsti esam uzzinājuši un ieguvuši. Šķiet, šī doma neapzināti ievīta arī Upurgas sižetā, kur jauniešiem jātiek galā ar spēcīgo meža ietekmi. Jautājums ir – vai un cik ātri viņi tam pakļausies. Tas atkarīgs no tā, vai jaunieši notiekošajam ļausies, spēs atvērt prātu citādajam un izkāpt no komforta zonas.
Lai to izdarītu, jāstājas pretī bailēm, kuras viņi vēl neizprot. Viņi baidās paši no sevis – no tā, kā jūtas un uzvedas. Cenšas šīm jūtām pretoties, jo gribas iederēties, bet galu galā tas noved pie draugu zaudējuma un liela apjukuma. Mežs katram liek izprast un pieņemt savu patieso es. Filmā tas atainots ar mežonīgiem, seksuāliem rituāliem (sievietēm) un iegrimšanu upes dzīlēs (vīriešiem), atraisot dzīvnieciskus instinktus.
Reālajā dzīvē, iespējams, kāds spēj atraisīties un sevi šādā rituālā atrast, taču citiem tas jāmeklē, sevi izaicinot, kāpjot pāri bailēm, sabiedrībai un sistēmai, kurā dzīvojam. Rodot atbildes uz jautājumiem un lēmumus pieņemot pašam. Bieži vien dzirdu cilvēkus izsakām tādu viedokli, kas nemaz nav viņu, bet ir pārņemts no kāda cita, un tā ķēde turpinās. Pieņemam citu uzskatus, darbības un uzvedību, kas zemapziņā iekalta kā pareiza, par to pat neaizdomājoties un sev nepajautājot: „Ko domāju un gribu es?”