Kuldīgas vecpilsētas likums: ko tas prasīs un ko dos?

Īpašumu apdrošināšana, būvniecības noteikumi un neskaidrības par ēku atsavināšanu – Kuldīgas vecpilsētas likums raisījis daudz jautājumu. Lai kliedētu mītus, pašvaldība uz tiem atbildēja tiešsaistē. Sarunā par to, kā vēstures sargāšanu sabalansēt ar mūsdienīgu dzīves telpu, piedalījās Kuldīgas novada domes priekšsēde INESE ASTAŠEVSKA (I.A.), būvniecības nodaļas vadītāja JANA JĀKOBSONE (J.J.) un uzņēmējs, SIA Linde grupa īpašnieks KASPARS BERGMANIS (K.B.).

Kopš 2023. gada septembra, kad Kuldīga oficiāli kļuva par UNESCO pērli, pagājis zināms laiks. Vai šo statusu jūtam?

I.A.: – Pirmais, kas noteikti mainījies, ir mūsu pašu pārliecība par to, ka mēs tur tiešām iederamies. Esam saņēmuši starptautisku akceptu tam, ko paši jau sen zinājām: mūsu vecpilsēta ir unikāla. Tas nav tikai emocionāls uzskats – tas ir pētījumos zinātniski pierādīts un nu jau apstiprināts visaugstākajā līmenī.

Vai viss apgriezās kājām gaisā vienā dienā? Nē. Mēs jau pirms iekļaušanas UNESCO aizsardzībā teicām, ka tas nebūs pēkšņs lēciens, kurā viss mainās 24 stundu laikā. Process ir ilgs. Tāpat kā ceļš uz UNESCO statusu prasīja vairāk nekā 20 gadus, arī tagad turpinām solīti pa solītim. Pateicoties uzņēmējiem un citiem iedzīvotājiem, sakārtojam īpašumus, cildinām vērtības un uzņemam viesus. Turpinām virzienu, kādu esam apņēmušies.

J.J.: – Man no pārvaldnieces skatpunkta UNESCO ir kvalitātes zīme. Tas ir garants nākamajām paaudzēm, ka par šo vietu rūpēsies ne tikai pašvaldība, bet arī valsts un vajadzības gadījumā – visa pasaule. Lielais ieguvums ir pārvaldības sistēma, kas tagad nostiprināta ar likumu. Izstrādē ir jaunais pārvaldības plāns, kas sistemātiski noteiks, kā vietu attīstīt. Tas iedod skaidrību visiem: iedzīvotājiem, speciālistiem un uzņēmējiem. Vīzija un mehānismi tagad ir skaidri definēti.

K.B.: – Kvalitātes zīme viennozīmīgi. Es teiktu, ka mēs esam tādā kā starpfinišā. Mums kā attīstītājiem tehniski nekas radikāls nav mainījies, jo apbūves noteikumi jau gadiem bijuši gana strikti. Vienkārši jāturpina tos ievērot.

Kuldīgai tagad ir savs likums. Kāpēc tas bija vajadzīgs, ja jau apbūves noteikumi darbojās?

I.A.: – Lai nodrošinātu mantojuma saglabāšanas pēctecību. Ir būtiski, ka šī atbildība nepaliek tikai pašvaldības līmenī un tiek nostiprināta valstiski. UNESCO statusu iegūst Latvijas valsts ar konkrētu vietu – Kuldīgas vecpilsētu. Mēs šeit dzīvojam un vadām procesus ikdienā, bet vēji var pūst visdažādākie. Pēc 20 vai 60 gadiem laiki var mainīties, tāpēc valstisks nostiprinājums ir drošības spilvens, ka šī ir valsts kopīgā atbildība.

J.J.: – Latvijā ir tikai divas tādas pilsētbūvniecības ansambļu vietas – Rīgas un Kuldīgas vēsturiskais centrs. Tā ir dzīves vide. Tā nav vientuļa muiža vai dabas parks – tie ir tūkstošiem cilvēku un interešu. Lai visiem būtu viegli sadzīvot, vajadzīgs vienkopus dokuments. Līdz šim normas bija izkaisītas dažādos dokumentos un interpretējamas. Jaunais likums ir kā jumta dokuments. Tas neaizstāj apbūves noteikumus – tie joprojām ir spēkā un savu efektivitāti ir pierādījuši. Likums drīzāk nostiprina vērtības, nosaka sadarbību ar institūcijām, tostarp Starptautisko Pasaules mantojuma centru.

Likumā ir tādi punkti, kas vecpilsētas iedzīvotājiem raisījuši vislielākās diskusijas: obligātā apdrošināšana un piespiedu atsavināšana.

I.A.: – Jā, mēs šīs bažas dzirdam. Svarīgi ir saprast pamatojumu – lielākais risks vecpilsētai ir uguns. Mēs nevaram ar apdrošināšanu fiziski apturēt ugunsgrēku, bet varam garantēt, ka nelaimes gadījumā īpašniekam būs līdzekļi ēkas atjaunošanai iepriekšējā stāvoklī. Te nav runas par to, ka, nodegot graustam, tiks izmaksāta pilna summa greznas villas būvniecībai. Nē, mērķis ir spēja sakārtot un atgūt vēsturisko veidolu.

Gribu visus nomierināt – šī norma nestājas spēkā rīt. Tas plānots ap 2029. gadu. Līdz tam mums ir milzīgs darbs: jāizstrādā saistošie noteikumi, jāiesaista iedzīvotāji, jārunā ar apdrošinātājiem. Mēs apzināmies, ka katrs īpašums pašlaik nav apdrošināms un ne katrs to var atļauties. Tāpēc tieši tagad sākam darbu, lai radītu tādu mehānismu, kas ir izpildāms, nevis tikai uz papīra. Būs sabiedriskās apspriešanas, kurās katrs varēs izteikties.

J.J.: – Vārds atsavināšana cilvēkos raisa bailes, bet juridiski mūsu valstī tas nozīmē par tirgus vērtību atpirkt. Mēs vadām bīstamo būvju komisiju un redzam situācijas, kas gadiem nemainās. Ir tādas ēkas, kas vienkārši brūk. Reizēm īpašnieks saka: „Tas man pensiju fondam – tagad neieguldīšu.” Bet ēka tikmēr iet bojā.

Process nebūs patvaļīgs. Vispirms jābūt iekļautam degradēto būvju sarakstā. Tad sekos ilgs darbs ar īpašnieku: motivēšana, atbalsta programmu piedāvājumi, administratīvie procesi. Tikai tad, ja nekas nepalīdz un ēka tiešām draud pazust, jautājums tiks virzīts starpinstitucionālai padomei. Tajā būs dažādu iestāžu, ministriju, pašvaldības un NVO pārstāvji. Ja piekritīs arī padome, tad pašvaldība var lemt, vai par tirgus cenu atpirkt. Mērķis ir nevis iegūt ēkas pašvaldības īpašumā, bet gan glābt kultūrvēsturisko mantojumu.

K.B.: – Es teiktu skarbi – tolerances laiks ir beidzies. Mēs kā sabiedrība par ilgu esam tolerējuši dažus īpašumus, kuriem staigājam garām vairākus gadu desmitus. Pārdošana nav par tirgus cenu – tā ir stipri augstāka. Ja tu graustu nopērc ļoti dārgi, skaidrs, ka jāiegulda nopietni līdzekļi. Vecpilsētā ieguldījumi ir lielāki nekā parastā jaunbūvē. Katrai ēkai jābūt funkcijai, kāda tur varētu būt: bizness, dzīvokļi. Es kā biznesa pārstāvis uzskatu, ka atsavināšanas rīks beidzot liks ledum sakustēties.

Par apdrošināšanu – mūsu uzņēmumu grupa īpašumus apdrošina jau tagad. Tas ir kā DNS. Taču piekrītu, ka būs vajadzīgs speciāls piedāvājums vecpilsētai. Ja valsts ar likumu liek aizsargāt, tad apdrošinātājiem jānāk ar atbilstošu piedāvājumu.

I.A.: – Īpašumam jānokļūst tā sauktajā graustu jeb degradēto būvju sarakstā. Pēc tam ir intensīvs darbs: ar katru īpašnieku atbildīgā komisija tiekas katru mēnesi, runājot par plāniem, iespējām, iedziļinoties katrā situācijā. Tiek noteikts arī paaugstināts nodoklis. Citu rīku pašvaldībai nav. Labā ziņa: katru gadu ir tādi īpašumi, kas no šī saraksta tiek izslēgti. Diemžēl katru gadu kādi nāk arī klāt.

Atjaunot ēku vecpilsētā ir dārgi. Vai pašvaldība palīdz finansiāli?

J.J.: – Mums ir gan lielā programma konstrukciju glābšanai, gan mazā – logiem un detaļām. Mēs šīs ēkas redzam nevis kā graustus, bet kā pilsētvidei atgūstamas vērtības. Arī pagalmu labiekārtošanas konkurss ir daļa no tā, lai iedzīvotāji savā vidē justos labi un privāti pat tad, ja viņi dzīvo visiem redzamā vēsturiskā centrā. Ir arī programmas Darīsim paši un LEADER, kur var saņemt līdzfinansējumu. Iedzīvotāji iespējas izmanto.

I.A.: – Politiķu darbs ir panākt, lai valsts līmenī tiktu izveidotas mērķprogrammas tieši šādām vietām. Līdzīgi kā pašvaldība nāk talkā ar savu līdzfinansējumu, cīnīsimies, lai arī valsts fonds kļūtu lielāks. Naudu ēku restaurācijai pašvaldība atvēlē katru gadu. Interese ir milzīga – pieteikumu vairāk nekā naudas. Lai gan tie 30 000 eiro, ko viena ēka var saņemt trīs gados, nesedz pat pusi izmaksu, tas ir būtisks atbalsts. Es zinu jaunas ģimenes, kas vecpilsētā nopērk īpašumu un pa solītim ar šo atbalstu pārliek jumtu vai restaurē logus. Tas motivē.

Kaspar, jūs vecpilsētā esat atjaunojis vairākas ēkas. Kā process izskatās no uzņēmēja puses?

K.B.: – Torņa iela 6 bija visiem zināms grausts. Būvniecības izmaksas vien pārsniedza pusmiljonu eiro. Dzīvokļus tur iekārtojām no A līdz Z – ar virtuvēm, apgaismojumu. Un, ja paskatāmies uz tiem 30 000 eiro līdzfinansējuma… Godīgi sakot, pat logi par to naudu neiznāk. Bet es to vērtēju kā žestu, un vairākos objektos arī esam to izmantojuši.

Es neesmu grantu piekritējs – dāvana ir dāvana. Mums vajag finansētāju produktus no bankām, no valsts. Ja reiz vecpilsēta ir ar likumu aizsargājama, tad no naudas devējiem vajag kredītus ar garāku termiņu un zemākiem procentiem, jo tas var uzņēmējus motivēt atjaunot namus arvien vairāk.

Vēl viena nianse ir kopīpašumi. Vecpilsētā ir ļoti maz ēku, kas pieder vienam cilvēkam. Tur ir pašvaldības daļas, ir dažādi privātīpašnieki, un katram savas vēlmes un iespējas.

I.A.: – Kopīpašums tiešām ir problēma. Kad jāpieņem lēmumi, citreiz pietiek ar 51 balsi, bet citreiz vajadzīga 100% piekrišana. Ir situācijas, kad no astoņiem dzīvokļu īpašniekiem septiņi ir ieinteresēti, bet viens nav, jo mājokli tas izīrē vienam un otram un ar īpašnieku nevar sazināties.