Iedzīvotāju grupa gatavo protestu /UNESCO skats pret 76 hektāriem meža/

Kuldīgā publiskā apspriešana par 330 kV elektropārvades līnijas izbūvi Padures un Rumbas iedzīvotājiem radījusi pamatīgu neizpratni un asus iebildumus. Galvenais strīdus ābols ir 20,2 km garā Kuldīgas apeja – lai saudzētu pilsētas panorāmu, tā paredz izcirst desmitiem hektāru meža un skart unikālas dabas vērtības arī tur, kur cilvēki dzīvo jau piektajā paaudzē.

Iedzīvotāju grupa, kurā apvienojušies Daiga Strēlniece (Rumba), Jānis Zeberiņš (Padure, Kuldīga), Liene Klestrova un Vija Āķīte (Padure) kopā ar konsultantu, pieredzējušo mežkopi Kārli Blūmu gatavo juridisko pamatojumu un kopīgu iesniegumu. Viņu mērķis ir panākt, lai tas izskan Latvijas mērogā un valsts iestādes sāktu reālu dialogu ar tiem, kuru zemi un dzīves telpu šis projekts skar vistiešāk.

Būtiskas ir bažas par neatgriezenisko ietekmi uz dabu. Aprēķināts, ka jaunā trase prasītu izcirst aptuveni 76 hektārus neatjaunojama meža. D.Strēlniece norāda uz absurdām situācijām dabas izpētē, piemēram, pļavas apskatītas janvārī, kad veģetācija nav redzama, tādēļ nav fiksētas Sarkanās grāmatas sugas, piemēram, naktsvijoles un dzegužpuķes. Viņas zemē vien trase apdraud sešus dižozolus, kuru apkārtmērs pārsniedz 4–5 m. Tāpat iedzīvotāji apšauba apgalvojumu, ka trases atvērumos veidosies vērtīgi viršu biotopi, jo pieredze rādot ko citu: tur ieaug krūmi un stiebrzāles, kas regulāri jāpļauj.

Neizpratni radot prioritāšu dalījums. Kāpēc daži skaisti skati no Ventas tilta, muzeja balkona vai Sv. Katrīnas baznīcas torņa ir vērtīgāki un to dēļ jāupurē dzīva daba un kultūrvēsturiski pieminekļi ārpus pilsētas? Tiek uzsvērts, ka lēmums par 20 km cilpu balstīts viena ainavu arhitekta subjektīvā vērtējumā un fotofiksējumā. Trase plānota tieši cauri Padures vecās skolas senkapiem, sauktiem par ugunskapiem, un degradēs ainavu pie Padures dzirnavām un Veckuldīgas ceļa. „Vai tiešām esam tik bagāti, ka varam atļauties šādas dabas platības iznīcināt tikai tāpēc, ka kāds redzēs līnijas torņus?” jautā D.Strēlniece.

„Cilvēki pagastā nemaz nezina, kas viņus sagaida, pat medību kolektīvi nav informēti, ka viņu platības tiks iznīcinātas. Daudzi joprojām uzskata, ka tā būs parasta elektrības līnija, neaptverot 330 kV projekta mērogu un to, ka tie ir milzīgi, līdz pat 50 metriem augsti torņi. Pašvaldība informāciju ir slēpusi, un pēdējā sanāksmē radās sajūta, ka viss jau izdzīts cauri – it kā mūsu viedoklim vairs nebūtu nekādas nozīmes un citu variantu vienkārši neesot,” uzskata D.Strēlniece.

Sanākušie arī aicināja meklēt modernu pieeju, kā tas darīts, piemēram, Austrijā, un vismaz kritiskajos posmos pie pilsētas izmantot pazemes kabeļus. Viņi apšauba, ka gaisvadu līnija ir lētāka, ja tajā ieskaita visas dabas vērtību zaudēšanas izmaksas, 76 ha meža izņemšanu no tautsaimniecības un milzīgās kompensācijas no valsts budžeta. Tāpat kā alternatīva minēti dizaina stabi 110 kV koridorā, kas ainavu bojātu ievērojami mazāk.

J.Zeberiņš stāsta, ka kopā ar aktīvistu grupu un konsultantu K.Blūmu rada juridiski pamatotu iesniegumu, lai panāktu, ka iedzīvotāju viedoklis ietekmes uz vidi novērtējumā (IVN) beidzot tiktu ņemts vērā pēc būtības.

Viņaprāt, publiskās sanāksmes pašvaldība izmanto kā informatīvus pasākumus, kuros cilvēki izrunājas, bet nekas nemainās: „Kuldīgas amatpersonas grib tikai parunāt, jo parunāšana nerada sekas ne viņiem, ne procesam.” Viņš uzsver, ka iesniegumi un informācijas pieprasījumi uzliek iestādēm obligātu pienākumu atbildēt pēc būtības. Ja atbilde ir nepilnīga vai neapmierina, to var pārsūdzēt Administratīvajā tiesā. J.Zeberiņam jau ir plaša sarakste ar vairākām institūcijām: Valsts vides dienestu (VVD), Kuldīgas novada domi, Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Viņš arī norāda, ka milzīgs dokumentu apjoms sarakstīts sarežģītā tehniskā valodā, ko īsajos termiņos iedzīvotājiem grūti izprast, un tas nav pareizi.

Iebildumus un priekšlikumus VVD par IVN ziņojumu var iesniegt vēl tikai līdz 28. februārim.