Mana Latvijas viesmīlības garša

Mana pirmā pieredze Latvijā sākās brīdī, kad kopā ar kursabiedru Višvaku (Vishvak) nolaidāmies Rīgas lidostā. Mūs sagaidīja viņa vietējais draugs Indars Lieģis, gatavs divus nogurušus studentus uzņemt pilnīgi jaunā valstī. Viņš ne tikai sagaidīja, bet arī parūpējās, lai mēs iekāptu pareizajā autobusā uz Kuldīgu, un pārliecinājās, ka jūtamies ērti, pirms mūs pavadīja ceļā. Mani patiesi aizkustināja viesmīlība un laipnība, ko viņš izrādīja jau no pirmās dienas. Taču tas nav tas notikums, par kuru vēlos stāstīt.

Pagāja divas nedēļas. Līdz tam laikam jau biju iekārtojusies dzīvoklī Kuldīgā un sākusi iepazīt ikdienu – saprast autobusu maršrutus, ielas un pilsētas mierīgo ritmu. Tad Višvaks un es tikām uzaicināti ciemos pie Indara un viņa sievas Lindas Naudiņas, lai pirmo reizi nobaudītu latviešu ēdienu. Jutos sajūsmināta par iespēju ne tikai nogaršot šejienes virtuvi, bet arī piedzīvot to latviešu mājās.

Tiklīdz ienācām viņu mājīgajā dzīvoklī, tūlīt sajutu mieru. Telpa bija silta, viesmīlīga, ar to īpašo sajūtu, kāda piemīt īstām mājām, kurās kāds ilgi dzīvojis. Tajā dienā pusdienās ēdu pavisam maz – apzināti atstāju vietu vakariņām. Godīgi sakot, nekas mani neiepriecina vairāk par ēdienu.

Pirmais ēdiens bija rudens dārzeņu zupa. Svaigi dārzeņi iegādāti Kuldīgas tirgū, un garšā to varēja just. Zupa bija viegla, bet vienlaikus sildoša, ar zemes notīm un vieglu saldumu, ar tādu svaigumu, kas lika justies tā, it kā bļodā būtu ieliets pats rudens. Kad apēdu, zināju, ka šo ēdienu atcerēšos ilgi.

Pamatēdienā Linda bija pagatavojusi gaileņu gruboto (tas līdzinās itāļu risoto, bet rīsu vietā izmanto grūbas – red.) ar svaigiem salātiem. Vēl īpašāku to padarīja apziņa, ka sēnes Indars un Linda tajā pēcpusdienā paši salasījuši mežā. Gruboto bija bagātīgs un krēmīgs, un gailenes tam piešķīra maigu, riekstainu dziļumu. Bija īpaši ēst to, kas no meža līdz šķīvim nonācis tikai dažu stundu laikā. Tas bija īsti sezonāls un dziļi saistīts ar šo zemi. Tieši ar šo maltīti sāku saprast, cik cieši latvieši dzīvo saskaņā ar dabu – ka mežs, gadalaiki un vietējie produkti šeit ir nevis modes lieta, bet dzīvesveids.

Un tad nāca deserts – Lindas oriģinālā recepte: cepti, karamelizēti āboli no viņas vectēva dārza, pasniegti ar vaniļas saldējumu, riekstiem un mežā lasītām ogām. Viņa iepazīstināja mūs arī ar latviešu zīmola Tio vaniļas saldējumu, kas man ļoti iegaršojās. Silto, karamelizēto ābolu un aukstā saldējuma, kā arī viegli skābeno ogu kombinācija radīja brīnišķīgu garšu un tekstūras līdzsvaru.

Ja būtu jāizvēlas mīļākais ēdiens, tā būtu zupa – tā pārsteidza ar vienkāršību un siltumu. Bet, deserta iedvesmota, pati pāris reižu mēģināju to pagatavot. Tikai vienreiz iznāca patiešām labi (vēl ir, kur pilnveidoties), bet process sagādāja tikpat lielu prieku kā rezultāts.

Taču vēl svarīgākas par ēdienu bija sarunas. Mēs runājām par Kuldīgu, šejienes tirgu un ikdienu, arī par sīkumiem, ko var uzzināt tikai no tiem, kuri patiesi pieder šai vietai. Pats vakars man sniedza vairāk nekā tikai maltīti – tas deva ieskatu latviešu viesmīlībā, dāsnumā un klusajā skaistumā, kas rodas, daloties ēdienā un stāstos. Pateicoties Indaram Lieģim un Lindai Naudiņai, piedzīvoju ne tikai latviešu virtuvi vien – es piedzīvoju Latviju.