Itālis Kuldīgā brūvē alu

Kuldīgas arodalus* darītavā Duna kopš pērnā gada jūnija strādā 26 gadus vecais galvenais aldaris DŽOVANNI PANJONS (Giovanni Pagnon) no Itālijas. Uz Latviju viņu atveda darba sludinājums sociālajā vietnē LinkedIn un vēlme pēc pārmaiņām. Lai gan miers, plašums un citādā vide sākumā pārsteigusi, Kuldīgā viņš iedzīvojies ātri. Īpaši saistot daba, atšķirīgie gadalaiki un iespēja strādāt nelielā komandā, kur alus top ar rūpēm par nemainīgu kvalitāti.

Kāds ir tavs ceļš līdz Latvijai?

Esmu no Itālijas ziemeļiem, no pilsētas Basano del Grapa. No turienes nāk itāļu dzēriens grapa (vīnogu izspaidu brendijs – red.). Ar vilcienu no Venēcijas pilsēta ir stundas attālumā, atrodas Veneto apgabalā, Alpu priekškalnē – ļoti ainaviska. Uz Latviju pārcēlos no Portugāles galvaspilsētas Lisabonas. Pēdējo gadu strādāju valsts lielākajā arodalus darītavā. Itāliju pametu tāpēc, lai gūtu pieredzi ārzemēs, paplašinātu redzesloku, patrenētos runāt angliski un iemācītos kādu citu valodu. Tā nonācu Portugālē, kur ieguvu darbu alus darītavā. Paliku tur gadu – pilsēta bija pārāk liela un dzīve intensīva, nebija dabas tuvuma. Dzīve metropolē ir sarežģīta: daudz jābrauc ar sabiedrisko transportu, dzīvokļa īre un ikdienas tēriņi ir dārgi. Portugāļu kultūra man patika, un valodu iemācījos ātri. Biju gatavs pārvākties atpakaļ uz Itāliju un sākt visu no sākuma, līdz sociālajā vietnē LinkedIn saņēmu darba piedāvājumu no Kuldīgas alus darītavas Duna. Pēc sarunām ar vadītāju Robertu Jansonu sapratu, ka tā varētu būt laba iespēja gan profesionāli augt, gan dzīvot mierīgā vidē. Sākumā bija mazliet bailīgi – es kā itālis par Baltijas valstīm daudz nezināju. Mums Latvija, Igaunija un Lietuva bieži jūk: kura ir kura un kādas ir atšķirības. Itālijā daudzi pat nezina, ka Baltija ir daļa no Eiropas Savienības. Lai mani pārliecinātu, Roberts sūtīja dažādus video, lai redzu, cik Kuldīgā skaists ūdenskritums un ka pilsētai ir UNESCO statuss. Sapratu, ka vēlos dzīvot mierīgā vietā. Tā no vienkārša darbinieka kļuvu par cilvēku, kurš vada ražošanu, darbā iegulda daudz vairāk, ir ar lielāku atbildību un iespēju profesionāli augt.

Kādi bija pirmie iespaidi?

Pirmais bija ļoti spēcīgs – jutos kā citā pasaulē. Braucot no lidostas līdz Kuldīgai, pārsteidza plašums un daba – tik maz apbūves, tik daudz brīvas vietas! Jutu, ka te ir daudz dabas un miera. Liels kontrasts pēc skaļās metropoles. Kuldīga šķita neīsta, kā no filmas: skaista, sakopta, ar senatnīgu atmosfēru. Ierados vasarā, kad dienas šeit ir neparasti garas, un sākumā tas šķita savādi, bet patīkami. Arī ziema ir iespaidīga. Itālijā gaiss vienmēr ir mitrs: no rīta –5, pa dienu +6 grādi.

Kas te ir visatšķirīgākais?

Man patīk izteiktie gadalaiki. Šeit vasara ir īsta vasara, rudens kā rudens, un ziema ar sniegu un aukstumu patiešām ir ziema. Patīk tas, ka varu doties pārgājienos, braukt ar velosipēdu. Mežs un jūra ir ļoti tuvu. Lielākā atšķirība kultūrā ir naktsdzīve. Biju pieradis vakaros ar draugiem izklaidēties bāros. Liela atšķirība arī ir cilvēku komunikācijas stilā. Dienvideiropā cilvēki ir ļoti atvērti, bieži apskaujas, daudz laika pavada kopā. Šeit cilvēki sākumā šķiet atturīgi, taču, iepazīstot tuvāk, ir ļoti draudzīgi, atsaucīgi. Kā imigrants nekad neesmu juties slikti – jūtos pieņemts un pakāpeniski integrējos sabiedrībā. Valoda ir ļoti atšķirīga, un tā mani baida visvairāk. Noteikti vēlos to iemācīties, jo, kad apkārtējie sarunājas, viņi ir spiesti pārslēgties uz angļu valodu, lai sarunā iesaistītu mani. Pagaidām darbs alus darītavā ir bijis intensīvs, tāpēc nopietni mācīties neesmu sācis, bet plānoju to darīt.

Kā sākās interese par alus darīšanu?

Sākumā mana specialitāte bija vīna darīšana, jo nāku no Itālijas ziemeļiem un apguvu to profesionālajā skolā. Atrados ļoti tuvu Proseko apgabalam, kur ir spēcīga vīna kultūra. Man bija kaislība pret vīnu – piedalījos kursos, lai kļūtu par someljē (vīnzini – red.), biju praksē vīna dārzos un pagrabos, taču nejutos savā vietā. Man tā likās konservatīva vide, jo vīna darīšanas mantojums ir spēcīgs un jaunās metodes, kas man likās visinteresantākās, netiek pieņemtas.

Vēlāk sāku apgūt pārtikas ražošanu un ilgtspējīgas tehnoloģijas, un daudz laika aizņēma prakse uzņēmumos. Tad sāku interesēties par alus brūvēšanu un mājās eksperimentēt. Ar draugu grupu degustējām dažādus arodalus veidus – tie ap 2016. gadu kļuva populārāki. Vēlāk, ap kovida laiku, ieguvu prakses vietu vienā no Itālijas vadošajām alus darītavām Crak Padujā, kur studiju laikā sāku strādāt. Četros gados guvu vērtīgu pieredzi. 2023. gadā, kad tur strādāju, šī alus darītava ieguva titulu kā Itālijas labākā. Tas bija patīkami. Bet pēc tam nolēmu no komforta zonas izkāpt un darbu Portugālē dabūju caur LinkedIn.

Kādi ir galvenā aldara pienākumi?

Darbs ir daudzveidīgs – sākot ar izejvielu izvēli un iepirkumu, beidzot ar recepšu izstrādi, ražošanas organizēšanu un komandas apmācību. Viss, kas saistīts ar ražošanu. Mums ir dažādi partneri – kopš šeit strādāju, esmu nomainījis lielāko daļu piegādātāju, sastāvdaļu un procedūru. Mans mērķis ir ražošanu padarīt arvien profesionālāku un stabilāku.

Kāds ir labs alus?

Grūti atbildams jautājums. Pirmkārt, garšu vērtēju pēc savas gaumes. Labi, ka alus darīšanā iespējamas tik daudzas garšas un stili. Pirmkārt, labam alum svarīga tehniskā kvalitāte – tam nedrīkst būt defektu, svešu piegaršu vai oksidācijas. Otrkārt, svarīgas ir labas izejvielas un pareizi procesi. Man garšo alus ar apiņu garšu, bet ikdienā visbiežāk izvēlos viegli dzeramus veidus, piemēram, lāgeru** vai ipu***. No Dunas esmu iecienījis alu Session IPA, jo tas ir maigs, bet arī smaržīgs.

Kā tu raksturotu atšķirības starp alus kultūru Latvijā un Itālijā?

Vispirms – nevar salīdzināt to, kas nāk no tādas arodalus darītavas kā Duna un industriālas ražotnes kā Cēsu alus vai Mežpils alus. Mēs varam izveidot visvienkāršāko, tīrāko pilzeneru****, bet nav mērķa pievērst uzmanību tikai vienam veidam. Ražojam nepasterizētu, nefiltrētu alu – tas ir dzīvs produkts, kas nav sterils. Jauki, ka Latvijā vēl ir tādas ģimenes alus darītavas kā Tērvetes alus un Madonas alus. Te cilvēki konkrētam zīmolam pieķeras vairāk nekā Itālijā, kur arodalus ražošana ir vairāk attīstīta, ir vairāk darītavu un lielāka izvēle tāpēc, ka valsts ir lielāka. Bet galvenais dzēriens Itālijā joprojām ir vīns.

Kādu pienesumu Dunai jau esi devis?

Nāku no lielāka, strukturēta uzņēmuma un šeit ieviesu tādus procesus, lai ražojuma kvalitāte būtu nemainīga un klienti vienmēr ir apmierināti. Uzņēmums ātri aug, un rezultāti ir ļoti labi, arī atsauksmes labas. Alus darīšanā vissvarīgākā ir izejvielu kvalitāte un tīrība. Mums ir neliela, draudzīga komanda. Pēdējā gadā esam daudz strādājuši pie tā, lai procesus sakārtotu, un pozitīvus rezultātus jau redzam.

Kā aizpildi brīvo laiku?

Man patīk makšķerēt, braukt ar velosipēdu, doties dabā ar telti, sēņot – ļoti latviskas nodarbes. (Smejas.) Ceļoju pa Latviju un visu Baltiju. Sāku interesēties par elektroniskās mūzikas radīšanu – tas ir jauns hobijs. Man patīk latviešu tautas kultūra, piemēram, Jāņu svinēšana, skatos tautas dejas, klausos koru dziedāšanu – ļoti patīk dziesma Saule, Pērkons, Daugava. Latviešu kultūrā mani fascinē garīgums un ciešā saikne ar dabu.

Vai Latvija varētu kļūt par tavām mājām uz ilgāku laiku?

Es ceru, ka jā. Te ir viss, kas man patīk: daba, miers, tīrs gaiss un labs dzīves ritms. Pagaidām esmu šeit apmierināts.

* Latviešu valodas ekspertu komisija ieteikusi anglisko Craft Beer saukt par arodalu.

**Lāgers – viegls, parasti dzidrs alus
***India Pale Ale jeb IPA – Indijas gaišais eils, kurā ir izteikta apiņu garša un smarža; eils ir biezāks un intensīvāks nekā lāgers
**** Pilzeners – relatīvi viegls, nedaudz vairāk apiņots lāgera paveids; Pilzenes alus.