Vēja parki: kompromiss starp uzņēmējiem, pašvaldībām un iedzīvotājiem

Vēja parku projektu skaitam Latvijā strauji augot, iedzīvotāji un pašvaldības ar attīstītājiem biežāk nonāk konfliktā. Kādi ir cēloņi, un kas valstij un šo ieceru autoriem jādara, lai sabiedrība būtu atvērtāka, skaidrojam Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini.

Kā panākt sadarbību? Kas vainīgs neskaidrībās?

Latvijas Vēja enerģijas asociācijas konferencē Vēja parku plānošana pašvaldībās – starp ainavu, troksni un enerģiju, kas 30. janvārī notika Kuldīgā, ar vides, ainavu un pašvaldības ekspertiem tika spriests, kā atjaunīgās enerģijas attīstību līdzsvarot ar vēlmi dzīvot drošā vidē. Tika izcelti trīs būtiski elementi – vēja parku plānošanā vajadzīga caurspīdīga un argumentēta pieeja, skaidrs un konsekvents regulējums, saziņa ar iedzīvotājiem un pašvaldībām.

Diskusijā piedalījās: Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs, Kuldīgas novada domes priekšsēdes vietnieks Artis Roberts, Saeimas deputāte un ilggadējā Kuldīgas pašvaldības vadītāja Inga Bērziņa, klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece reģionālās attīstības jautājumos Sintija Aizpure.

Par valsts politiku vēja parku attīstībā un pašvaldību attieksmi daudz tiek runāts. Kāpēc tēma tik aktuāla?

K.Melnis: Pašreiz notiek 70-80 novērtējumu, no kuriem jau redzam, ka tiks pabeigti vien pieci līdz septiņi procenti. Mums ir ietekmes uz vidi novērtējumi (IVN), kas pabeigti 2009., 2011., 2012. gadā un stāv plauktā. Otra lieta, ko nevaram noliegt: ja skatāmies uz Baltijas valstīm, Latvijā ir aptuveni 133 megavati, Lietuvā jau tagad griežas 2500, arī Igaunijā tas aizgājis stipri tālāk. Runa ir par investīcijām, attīstību – ko tad gribam tālāk? Ja skatāmies uz zaļajām tehnoloģijām, lielajām rūpnīcām Baltijas valstīs, skaidrs, ka Lietuvai ļoti zaudējam. Ja vēlamies nākotnē lētāku enerģiju, mums ir HES, kas ir un būs vērtība, TEC, kas ir balansējošā jauda, kad ir aukstums, bezvējš un tumsa. Vasarā ļoti ātri pieradām, ka saulainā dienā elektrības cena biržā ir tuvu nullei – tagad visiem tas ir gandrīz vai pašsaprotami. Vēl iztrūkst vēja, kas vējainās pavasara, rudens dienās dod savu pienesumu. Tas ir tāds kopējs stāsts: ja vēlamies zemāku elektrības cenu, kas vajadzīga gan iedzīvotājiem, gan rūpniecības attīstībai, tas ir virziens, kura pašlaik trūkst. Un ne visi vēja parku projekti tiks attīstīti. Mums vajag labākos, kuros gan iedzīvotāji, gan investori iet uz priekšu.

Cik vēja parku attīstītāju mums ir?

T.Nāburgs: Formāli ir daudz, arī ieceru ir ļoti daudz, bet jāsaprot, ka vēja parks ir ekonomisks projekts – tam jābūt ekonomiski pamatotam, ar iespēju bankai to finansēt. Šī situācija ir līdzīga tai, kāda bija ar saules parkiem: tika plānoti 6000 megavatu, un vienu brīdi bija histērija, ka viss augstsprieguma tīkls tūlīt sabruks, taču tiem, kam ekonomiskā pamatojuma nebija, projekti netika realizēti. Saules parku bums ir apstājies, un vasarā elektroenerģijas cena ir tik zema, ka neviena banka šos projektus vairs nefinansē. Ar vēju būs līdzīgi – visu noteiks ekonomiskie parametri.

Lietuvieši visu Baltijas potenciālu jau ir apguvuši, un Latvijā palicis ļoti maz, vien daži parki paspēs nofinansēties, divu gadu laikā tikt uzbūvēti, un tad uz laiku būs pauze. Bez tā, ko Latvenergo sācis būvēt Kaigu purvā un Pienavā (Tukuma novadā – red.), vēl uzbūvēs piecus, maksimums septiņus parkus pa visu Latviju.

Vai regulējums ir pietiekams, vai normatīvie akti vēl jāpilnveido, lai tiktu saskaņoti gan stratēģiski jautājumi, gan realizācija?

I.Bērziņa: Regulējums noteikti nav pietiekams – to redzam pēc situācijas, kāda Latvijā izveidojusies. Skatoties, cik daudz IVN tiek veikti, iedzīvotājiem diezgan nevajadzīgi tiek radīta trauksme. Pirmkārt, to varēja novērst, nosakot stingrāku regulējumu, jau teritorijas plānojumā sākotnēji bija jābūt skaidram, vai konkrētā vietā vēja parks var būt vai nevar. Otrkārt, pašvaldības tagad mēģina ar plānojumu šo jautājumu atrisināt. Manuprāt, Bauskas un Preiļu novada plānojumu apturēšana ir pilnīgi nepamatoti pašvaldību ministra lēmumi. Ceru, ka Satversmes tiesa to pateiks gan pašvaldībām, gan iedzīvotājiem. Pašvaldības ir darījušas, ko var, lai kompromisu meklētu un ar cilvēkiem runātu. Jau redzam, ka 800 metru no vēja ģeneratora līdz dzīvojamajai mājai nav īsti saprotams attālums ne no vienas puses. Pašvaldībām, nosakot to lielāku, tas jau ir kā kompromiss ar cilvēkiem. Un vēršu uzmanību, ka tas ir starp ciemiem un pilsētām, nevis katru viensētu, kur regulējums tiešām būtu maināms, jo, iespējams, daudzas viensētas nemaz nav apdzīvotas. Ja to īpašnieki piekrīt, arī tur varētu vēja ģeneratorus izvietot.

Kuldīgas novadā šī darbība notiek tā, kā tam vajadzētu notikt: lai saprastu, kā vēja parki ietekmēs UNESCO aizsargājamo teritoriju, ir izstrādāts īpašs ainavu plānojums, kas, ceru, tuvākajā laikā tiks apstiprināts likumā.

Kāda ir pašvaldību iesaiste un ieinteresētība vēja parku attīstībā?

S.Aizpure: Pašvaldības nevienu brīdi nav teikušas, ka savā teritorijā atjaunojamo enerģiju pilnībā nevēlas. To pierāda teritoriju plānojumi, ko TAP sistēmā (tiesību aktu projektu publiskajā portālā – red.) var redzēt. Pašvaldības vēlas intereses sabalansēt, gan attīstot vēja un saules parkus, gan atstājot dzīves telpu, svarīgās ainaviskās, kā arī blīvi apdzīvotās vietas, tomēr nedaudz šos parkus no tām attālinot.

Kāda ir Kuldīgas pieredze – ko ņēmāt vērā?

A.Roberts: Novads ir plašs, līdz ar to skatījums ir daudzšķautņains. Mums ir vecpilsēta, kas ir UNESCO sarakstā. Tā ir viena īpaša pieeja, kurai izveidojām pētījumu un vērtējām ietekmes zonas, kur vēja ģeneratori varētu, kur nevarētu būt, skatoties pēc augstuma. Tieši tāpat laukos, izvērtējot ainavas. Ar savu plānojumu esam veikuši arī pētījumu, nosakot ainaviskās teritorijas, kas ir definētas un pamatotas. Neesmu kategoriski pret, bet esam noteikuši, ka vajadzīgs padziļināts IVN. Mūsuprāt, jāvērtē augstums. Vienubrīd tiek runāts par 50–100 metriem, bet pēkšņi parādās 250–300 metru.

I.Bērziņa: Saeimā ļoti aktīvi strādājam ar Kuldīgas vecpilsētas saglabāšanas un aizsardzības likumu, bet cilvēki bieži līdz galam nesaprot, kas ir pasaules mantojums un ka šādas vietas Latvijā ir tikai divas: Vecrīga un Kuldīgas vecpilsēta. Pētījums, ko min Artis Roberts, ir bijis, no noteiktiem skatpunktiem vecpilsētā, piemēram, no Kuldīgas tilta, nosakot, cik tālu pie horizonta šī ainava ļauj ko izvietot. Ir stingri noteikts, kurās vietās vajadzīgs ietekmes uz mantojumu novērtējums, kurās līdz zināmam augstumam ir atļauts, bet kur aizliegts vispār.

Vai pietiek plānošanas dokumentu, kas precīzi un saprotami nosaka vēja parku iespējamās vietas dažādās pašvaldībās?

K.Melnis: Gribētu teikt, ka jā. Pagājušogad ieguvām četru pašvaldību akceptu, un tas nozīmē, ka tur cilvēki vienojušies. Preiļu gadījumā no diviem vēja parkiem tas neietekmē nevienu, Bauskas pusē no astoņiem ietekmē vienu. Tas parāda, ka pašvaldības ļoti labi var pašas ar attīstītājiem vienoties par attālumu. Pašreiz runājam par tām vietām, kur var veikt IVN. Tā ir teritorija, kurā pēta, vai vēja parks vispār var būt, izvērtē ietekmi uz vidi, cilvēkiem. Tas ir pētījums, un tas vēl nenozīmē, ka vēja parks tur tiks būvēts. Savā ziņā ļoti labi, ka Satversmes tiesa pateiks – var vai nevar, lai neveidojas situācija, ka cilvēkiem dodam veltu cerību. Teritorijas plānā uzraksta, ka nedrīkst, un tad atnāks arogants attīstītājs, kurš šo lēmumu pārsūdzēs, un cilvēki un pašvaldība zaudēs. Kurš būs vainīgs? Tagad vismaz būs skaidrība, jo aizliegumam jābūt pamatotam. Tad lēmums būs tiesisks.

Bieži vien diskusijās cilvēkiem ir dažāda izpratne par vienu teikumu – katrs izlasa no savas puses. Vai pašvaldības var sagatavot tādus argumentus, lai tie būtu saprotami visiem?

S.Aizpure: Jā, var, ja ir doti skaidri nosacījumi, kas tieši jāsagatavo un cik ļoti pamatojums jāizstrādā, lai ierobežojumus noteiktu. Diemžēl gada laikā no ministrijām šīs skaidrās vadlīnijas un kritērijus neieguvām. Tas ir arī iemesls, kādēļ esam tur, kur esam.

T.Nāburgs: Bažas saprotu, bet gribu uzsvērt, ka ekonomiskais pamatojums Latvijā ir maksimāli 1000 megavatiem, ko varēs nofinansēt. Ja šos megavatus sadala uz turbīnas vidējo jaudu, kas tagad ir pieci, seši vai septiņi megavati, tad runājam par maksimums 150–200 turbīnām, kas mājsaimniecības vai citas vietas ietekmēs septiņās astoņās vietās valstī. Pirmkārt, šī ietekme nav tik dramatiska, otrkārt, normāliem attīstītājiem, kas savus parkus tiešām spēs finansēt, ar iedzīvotājiem jārunā un jāiet uz kompromisu. 800 metru no mājas ir saprātīgs attālums, bet par katru stabu jābūt diskusijai ar vietējiem un jārod risinājums, jo ir liela starpība, vai turbīna atrodas 800 metru no mājas aiz meža vai klajā laukā frontāli pret māju. Ir daudzas nianses, un es teiktu, ka katram no tiem 150–200 stabiem jābūt padziļinātai, kvalitatīvai analīzei. To var IVN, un, runājot ar iedzīvotājiem un pašvaldībām, var sakārtot tā, lai starp industriju, iedzīvotājiem un pašvaldībām būtu normāla līdzāspastāvēšana. Diskusijai jābūt jau tad, kad attīstītājam ir vīzija konkrētai teritorijai. To nosaka ne tikai likums, bet arī labā prakse: jābūt sākotnējām projekta prezentācijām, IVN jāiesaista arī sabiedrība, jābūt tiešai sadarbībai ne tikai ar novada, bet arī pagasta vadību un iedzīvotājiem. Liela daļa attīstītāju, tostarp arī es, tā dara, un ar problēmām nesaskaramies.

Kādi ir uzņēmēju nosacījumi – kuras vietas vēja parkiem ir piemērotas?

T.Nāburgs: Maksimāli tuvu vajag elektrības augstvadu līnijas – tas ir galvenais. Tad skatāmies, lai būtu plašākas teritorijas ar mazāku apdzīvotību.

Par kvotu sistēmu – iepriekš runāts, cik daudz jaudas noteiktās vietās var saražot. Vai tas varētu sistēmu sakārtot, gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem dodot konkrētus signālus, kur un kā attīstīties?

K.Melnis: Šādu priekšlikumu esmu iesniedzis Saeimā, kur tas ir uzkāries un rit lielas diskusijas. Runājam par 150 megavatiem, kas pašvaldībai varētu būt zināms instruments, lai pateiktu, kurš no tiem vēja parkiem varētu būt tas, kurš ir saprotamāks, ar pieņemamāku diskusiju, kurš cilvēkus vairs netraucē. Ļoti labi saprotu tos, kas satraucas, ka visapkārt sabūvēs daudz turbīnu. Diskusija ar iedzīvotājiem, manuprāt, ir, bet runa ir par dažādu saimniecisko darbību.

Vai kompensācijas mehānisms strādā, un vai iedzīvotāji par to ir labi informēti?

K.Melnis: Komunikācija varētu būt labāka. Mūsdienās tas ir liels izaicinājums: kāds ko skatās tikai tiktokā, kāds ziņas klausās jūtūbē, kāds lasa avīzes – grūti aiznest vienu vēsti līdz visiem. Par katru uzstādīto megavatu 2500 eiro tiek ieguldīti vietējā kopienā: puse paliek apkārtnes iedzīvotājiem, puse pašvaldībai. Par summu var diskutēt, bet tas bija kompromiss no abām pusēm, un smagi strādājām, lai vispār līdz tam nonāktu, jo iepriekš tāda noteikuma nebija, tāpēc bija tā, ka kāds sasola zelta kalnus, bet kāds nesola neko.

_____________________________________________________

VIEDOKĻI

Par dizainu jādomā jau sākumā

Guntis Kalniņš, ainavu arhitektūras inženieris:

– Vēja parku izbūve nav nekas tik sarežģīts, un noteikti var tiekties uz labāku, samērīgāku kompozīciju, vēja elektrostacijas izvietot, nekonfliktējot ar kultūrvēsturisko ainavu augstumā un attālumā, lai nebūtu fragmentācijas. Ja kļūst zināmas vietas, kur pēc ainavu plānojuma vēja elektrostacijas izbūvēt, atliek tikai izstrādāt dizainu. Tas jānoved līdz galam tehniskajos projektos, līdz būvniecībai un realizācijai, ne tikai ieceres līmenī vai tiktāl, lai nomierinātu sabiedrību. Vēja parki ir ainavu plānošanas jautājums – skaidri jāredz noteikumi un vietas, kur varētu būt konflikts ar ainavu, un pie dizaina jāsāk strādāt, runājot par to ar sabiedrību. Teritorijas plānojums noteikti varētu būt rīks, kurā dizainu iestrādāt, tādējādi attīstītājs skaidri saprastu, kur un kā ģeneratorus drīkst izvietot.

Trokšņa ietekme nav īpaši lielāka par tagadējo

Oskars Beikulis, vides eksperts uzņēmumā Estonian, Latvian, Lithuanian Environment:

– Troksnis ir mums visapkārt: gan pašu radīts, gan tāds, kas pastāvējis gadu tūkstošiem, kā vējš, šalcoši koki, putni. Cilvēka organisms ilgākā laikā spēj adaptēties dažādām trokšņa līmeņa izmaiņām. Bet troksnis var būt arī problēma – Eiropas Komisija pētījumā par trokšņu kartēšanu, šķiet, 2018. gadā atzina to par otru lielāko vides problēmu aiz gaisa piesārņojuma. Ap 20% eiropiešu dzīvo tādos apstākļos, kur cilvēku radītais transporta troksnis ir pārāk liels, un 30% dzīvo tur, kur troksnis ir skaļāks par Pasaules Veselības organizācijas ieteikto. Tiešā veidā mūs ietekmē tikai ļoti augsts trokšņa līmenis.

Vēja parku kontekstā varam runāt ne par tiešu, bet gan sekundāru ietekmi: tas emocionāli traucē, neļaujot gulēt utt. Ir ļoti maz pētījumu, lai vēsturiski analizētu, kā iedzīvotāju veselība mainījusies. Tie ir arī dārgi, un ne visas valstis tos var atļauties. Trokšņa mērījumi dažādās vietās Latvijā neliecina, ka vēja parku radītais būtu ievērojami augstāks par to līmeni, ar kādu ikdienā jau sadzīvojam. Protams, mežos, laukos tas ir krietni zemāks, bet pilsētvidē tā nav. Pat relatīvi klusās pilsētās trokšņa līmenis diži neatšķiras. Bieži dzirdam, ka lielās vēja turbīnas ir skaļākas, bet tā gluži nav. Ja skatāmies uz tādiem modeļiem, kas ražoti pēdējās pāris desmitgadēs un kam rotora diametrs ir virs 100 metriem, trokšņa līmenis nemaz tik ļoti nepalielinās.

Bet cik daudz ir par daudz? Ļoti plaši pētījumi par vēja parku radītā trokšņa ietekmi uz veselību ir bijuši Dānijā (ap 615 tūkst. iedzīvotāju) un Nīderlandē (ap 560 tūkst.). Abi liecina, ka dažādu saslimšanu risks pieaug, dzīvojot līdz 500 metriem no vēja stacijām vai tur, kur ilgtermiņa trokšņa līmenis ir augstāks par 42 decibeliem (db(A)). Cits dāņu pētījums (ap 29 tūkst. cilv.) liecina, ka pamats satraukumam ir tad, ja telpā troksnis pārsniedz 20 db(A).

Attieksme negatīva, jo nav skaidrības

Sandra Stepiņa, Pāvilostas un Sakas pagasta iedzīvotāju kopienas pārstāve, biedrības Piekrastes rītdienai valdes locekle:

– Iedzīvotājus laukos noteikti uztrauc arī ainava. Tā ir identitātes daļa. Dzīvoju konkrētā vietā, un tā ir mana izvēle. Vides nemainība ir svarīga tieši laukos dzīvojošajiem, ne pilsētniekiem, bet, kā redzam, vēja elektrostacijas tieši grib no pilsētām attālināt. Otrkārt, nav noregulēta normatīvā bāze, kas attiecas gan uz trokšņu līmeni, gan citu ietekmi. Ko darīsim, ja šo ietekmi jutīsim? Varam sūdzēties attīstītājam, bet nav likumiska pamata, kas liktu tam reaģēt. Bieži vien arī citos jautājumos atbalstu no valsts institūcijām nesaņemam – tāda ir iedzīvotāju neapmierinātības pieredze. Treškārt, līdz galam neredzam, kāds būs ieguvums kopienai. Pēc reģionālās reformas redzam: novadi ir milzīgi, bet maciņš viens. Nav skaidrības, ko mēs no tā saņemsim. Mēs arī kā tūrisma galamērķis skatāmies, ko zaudēsim. Katrs mazais bizness var ko zaudēt.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Ko domājat par vēja parku būvniecību Latvijā? Par ko ir lielākais satraukums? Kā rast līdzsvaru starp valsts vajadzību pēc elektrības un cilvēku bažām par slikto ietekmi?

Raimonds Tīģeris, aizputnieks:

– Ja attīstītāju attieksme būtu laba, tad es būtu par. Domāju, ka pie iedzīvotāju bažām un citām negācijām ir vainīga uzņēmēju attieksme. Daudz par vēja parkiem gan neesmu interesējies, jo neesmu dzirdējis, ka manā pusē būvniecība būtu paredzēta.

Edgars Podgornijs, kuldīdznieks:

– Esmu tikai dzirdējis no kolēģiem, ka nevienam tas īsti nepatīk. Arī es nebūtu par, ja dzīvotu lauku mājā un tur blakus grieztos vēja turbīnas. Vai iedzīvotājus tās ietekmē, es nezinu – neesmu interesējies un pat aizdomājies. Bet, bieži braucot uz Liepāju, redzu, ka vēja turbīnas tur nestrādā. Tas liek jautāt, kāpēc jāliek jaunas, ja pat esošās nestrādā. To varētu izstāstīt tie, kas šai sfērā darbojas.

Kristers Stucis no Gudeniekiem:

– Baigi nekas vairs dzirdēts nav, bet kādus divus gadus atpakaļ arī Gudeniekos par to runāja. Gribēja turbīnas būvēt tuvumā mūsu mājai, bet viss apstājās, un kopš tā laika mani tas vairs neinteresē. Kāpēc apstājās, nezinu. Visvairāk mani kaitināja tas, ka attīstītāji nevarēja pateikt, kāds no tā labums būtu mums. Tāpat nevarēja vai negribēja atbildēt uz citiem iedzīvotāju jautājumiem. Katram savs bizness, katrs pelna, kā var. Ja līdz ar vēja parkiem elektroenerģijas cena mums kristos, iedzīvotāji būtu pretimnākošāki.

Ronalds Pirtnieks, mežsaimniecības speciālists no Kuldīgas:

– Mana attieksme ir ļoti pozitīva, esmu par. Lai būvē! Tā ir valsts attīstība un normāls solis, lai ražotu paši savu elektrību. Daudziem attieksme ir negatīva. Es teiktu, ka tās vairāk ir bailes bez konkrēta pamatojuma. Grūti pateikt, kā situāciju līdzsvarot. Atceros, ka iepriekš bija jautājums par vēja parku Upīškalnā, un tad galvenais bija arguments, ka putni nosistos, bet realitātē pret augstceltnēm nositas vairāk nekā pret vēja ģeneratoriem. Vēl esmu dzirdējis bažas par rotora spārnu mirguļošanu un to, ka ziemā no tiem mēdz krist ledus, kaut gan, cik esmu palasījis, ģeneratori ar kādu līdzekli tiek apstrādāti, lai ledus tur nerodas. Bažas, visticamāk, rodas no dezinformācijas.

Alda Stavišinska, kuldīdzniece:

– Ja tas vajadzīgs, tad es neesmu pret, bet cilvēki, kas dzīvos tuvumā, noteikti nebūs apmierināti ar troksni un vēl citu ietekmi. Dzirdēju televīzijā, ka viena, kas dzīvo netālu no vēja ģeneratora, teica: zeme dunot un tas ikdienā traucējot. Ja tā enerģija valstij vajadzīga un citur dabūt nevar, tad vēja parki jābūvē. Iedzīvotājiem šī ietekme būtu jāpiecieš. Ko uzņēmēji var īpaši mainīt? Turbīnas padarīt klusākas vai mazākas? Domāju, ka ne.

Justs no Rendas:

– Esmu par pašiem savu enerģiju. Protams, skats daudziem nepatīk, bet pabrauciet pa Eiropu – visur vēja parki! Negatīva attieksme ir tādēļ, ka baidās no jaunā. Pie mums vajadzētu vairāk kontrolēt karteļus un to, ka tas tiek monopolizēts, – pašreiz tur ir nekārtība. Papildu enerģija mums vajadzīga, bet sakārtotā veidā.

#SIF_MAF2025 | #izpēti_izgaismo_risini | #kurzemnieks