Ciešāka draudzība nekā skolas laikos

Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas absolvente Samanta Freija sākusi studijas Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiālē, kur apgūst medicīnas māsas izglītību. Lai gan tā nav bijusi snēpelnieces pirmā izvēle, viņa ir priecīga, ka izvēlējusies šo virzienu. Kaut gan kursabiedru vecums ir atšķirīgs, izdevies nodibināt gan sadarbību, gan draudzību.

„Es pati vēl nesen nebūtu iedomājusies, ka studēšu māszinības. No sākuma bija domas par armiju un Aizsardzības akadēmiju. Dokumentus iesniedzu arī Rīgā – bija plāns kļūt par juristi. Visvairāk vēlējos mācīties Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā, bet galu galā tur nemaz nepieteicos. Kad tiku budžeta grupā Liepājā, izšķīros, ka mācīšos par medicīnas māsu,” atklāj Samanta. 12. klasē viņa padziļināti mācījusies bioloģiju, ķīmiju un sociālās zinātnes, tādēļ jau tad nosliece uz medicī-
nu tomēr bijusi. Vilinājusi arī doma studēt tieši Liepājā, nevis Rīgas plašajā vidē: „Man nepatīk lielas pilsētas. Uz Liepāju bieži braucu ar draugiem, tādēļ tur man viss jau bija diezgan pazīstams.”

Tā kā kopmītnes Liepājas studentiem nepiedāvā, Samanta īrē dzīvokli. Daudzi kursabiedri braucot turp un atpakaļ uz mājām katru dienu. Ir nedēļas, kurās arī snēpelniece dodas uz mājām, bet dažreiz, it īpaši, ja saspringts grafiks, viņa paliek Liepājā. Lai gan Samanta mācās pilna laika klātienes programmā, daudz lekciju notiekot attālināti, tāpēc bijis grūti iepazīties ar jaunajiem kursabiedriem. Tagad, pēc pirmajiem trīs studiju mēnešiem, situācija mainījusies: „Tik tuvas draudzības man nav bijis pat vidusskolas vai pamatskolas laikā – esam ļoti saliedējušās.”

Vēl neticamāku to padarot fakts, ka tur studē dažāda vecuma cilvēki, ne tikai svaigie, vidējo izglītību saņēmušie. Esot pat tādas kursabiedrenes, kurām ir bērni Samantas vecumā. Neatkarīgi no tā izveidojies viens otram palīdzošs kolektīvs. Septembrī kursā bijuši 27 studenti, nu jau daži atkrituši un palicis 21, un šaurāks loks attiecības uzlabojis.

Visvairāk Samantai no vidusskolas laika pietrūkstot īso mācību dienu. Tagad neilgā laikā tiek dots ļoti daudz informācijas, un jāpaspēj visu paturēt prātā. „Mācoties vidusskolā, plānot savu laiku bija daudz vieglāk. Universitātē dienas mēdz būt saraustītas – viena lekcija var sākties 12.00, nākamā tikai vakara pusē,” stāsta snēpelniece.

Priekšstats par studijām bijis pavisam citāds, nekā Samanta sagaidījusi: „Likās, ka viss būs nopietnāk – plašas, mazliet draudīgas telpas, strikti pasniedzēji –, tomēr tā nebūt nav. Man arī šķita, ka būs jāmācās ļoti daudz, bet tik saspringti nemaz nav.”

Visvairāk paticis nu jau pabeigtais pirmās palīdzības kurss. Pasniedzējs bijis ļoti atsaucīgs, zināšanas pasniedzis interesantā veidā, radot sajūtu, ka studenti nemaz neatrodas lekcijā. Visgrūtāk sokas ar saskarsmes psiholoģiju un anatomiju, tomēr Samanta ir pārliecināta, ka arī tur viss izdosies. Lekciju grafiks mēdz mainīties, tādēļ vienubrīd brīvā laika var būt daudz, bet mēdz būt arī otrādi. Pirmajā mēnesī attālināti bijis jāmācās pat sestdienās. Tomēr brīvā laika viņai pietiekot.