Kad rudens galvā iestājas agrāk nekā dabā

Rudens Latvijā nekad neierodas klusi. Tas nevis piezogas, bet atnāk kā negaidīts radinieks: ar koferiem, slapjiem apaviem un stingru pārliecību, ka pāris mēnešu te pakavēsies. Un katru gadu izliekamies pārsteigti. Kā psihologs redzu, ka šis gadalaiks cilvēkiem atnes ne tikai siltās šalles, bet arī emocionālo pilnmēness komplektu: nogurumu, jūtību, melanholiju un pat zināmu eksistenciālu ironiju. Kā cilvēks savukārt atzīstu: jā, rudens reizēm patiešām ir tāds iekšējais programmu atjauninājums, kuru neviens neprasīja.

Bioloģija nav tik poētiska. Dienas kļūst īsākas, un mūsu smadzenes reaģē kā precīzs sensors, proti, mazāk gaismas, mazāk serotonīna, mazāk motivācijas. Melatonīns savukārt sāk vadīties nevis pēc pulksteņa, bet pēc atmosfēras, un mēs vienā brīdī brīnāmies, kāpēc jau septiņos vakarā jūtamies kā cilvēki, kas noskrējuši maratonu.

Taču rudens nav emocionāla bojāeja. Tas ir pārejas gadalaiks, un pārmaiņas vienmēr rada diskomfortu, arī psiholoģijā. Mēs mainām ritmu, ķermenis pārrēķina enerģijas budžetu, nervu sistēma kļūst taupīga. Tas nenozīmē, ka esam zaudējuši savu modžo*, tas nozīmē, ka organisms rīkojas taupīgi, jo gatavojas ziemai.

Ko tad sagaidīt no emocionālā rudens?

• Mazāku motivāciju – tā ir fizioloģija, nevis morāles trūkums.
• Jūtīgāku reakciju uz sīkumiem – jo mazāk enerģijas, jo mazāk rezervju.
• Nelielu sabiedrisku atkāpšanos – tā ir nervu sistēmas darba higiēna.
• Un, protams, brīžus, kad dzīve šķiet kā skandināvu kino: skaista, bet tumša.

Sezonālā afektivitāte** nav mīts. Tā ir gana izpētīta, gana izplatīta, tomēr kapitālisma laikmetā gudri ignorēta. Mēs taču protam pieņemt to, ka ziemā kļūst auksti. Kāpēc tad rudens emociju kritums mūs joprojām pārsteidz? Kā ar to tikt galā?

Pirmkārt, jāuzturas gaismā. Gan dabiskajā, gan mākslīgajā. Laba dienasgaismas lampa ir emocionāls ekvivalents centrālapkurei – sākumā šķiet lieka, bet pēc nedēļas tu nesaproti, kā agrāk bez tās iztiki.

Otrkārt, jābūt kustībā. Ātra desmit līdz divdesmit minūšu pastaiga dienā ir psiholoģiska brīnumzāle, kas neprasa recepti. Dabā mēs saņemam ne tikai gaismu, bet arī zemes signālus, kas stabilizē nervu sistēmu.

Treškārt, sabiedriskā temperatūra. Rudens nav īstais laiks vientuļās salas projektam. Tieši šajos mēnešos vajag cilvēciskas attiecības, kaut vai tikai īsas, godīgas sarunas, kas uz dažām minūtēm aizdedz mūsu dopamīna ķēdi.

Ceturtkārt, jādzīvo ar humoru. Nevis tādu, kas slēpj sāpes, bet tādu, kas ļauj atzīt situācijas absurdumu. Rudens ir laiks, kad atjaunot spēju par dzīvi pasmieties: par slapjajām lapām, kas ik rītu mēģina tevi nogāzt; par to, ka kafija ir emocionālās stabilitātes instruments; par to, ka cilvēki vienlaikus vēlas gan mieru, gan uzmanību.

Un visbeidzot jābūt cilvēcībai pret sevi. Rudens nav laiks, kad jāpievelk skrūves. Tas ir laiks, kad logi jāatver gan domās, gan mājās un jāatgādina sev, ka emocionāla reakcija uz tumšāku gadalaiku ir nevis kļūda algoritmā, bet būtiska cilvēka uzbūves daļa. Ja rudeni pieņemam nevis kā ienaidnieku, bet kā psiholoģisku pārslēgšanās periodu, tas kļūst pārsteidzoši panesams. Pat mierinošs. Jo galu galā rudens iestājas katru gadu. Bet mūsu attieksme pret to var kļūt mazliet gudrāka.

* Modžo – veiksme, enerģija, dzirksts, harisma

** Afektivitāte – jūtas, emocionālā dzīve