Jūgendstila pērle, kas jāsaglabā

Vai varat iedomāties Kuldīgu pirms vairāk nekā simt gadiem kā pilsētu, kurā ir aktīva sabiedriskā dzīve, veidojas biedrības, rit diskusijas un dzimst kopīgi plāni? Toreiz kuldīdznieki nolēma: mums vajag savu namu. Vietu, kur pulcēties. Vietu, ko paši radām. Tā sākās stāsts par Sadraudzīgās biedrības namu, ko šodien zinām kā kultūras centru Raiņa ielā. Kas tur notiek pašlaik, kad pārbūves dēļ iestāde ir pārcelta uz bijušo lielveikalu Piltenes ielā, bet vecajā ēkā iesāktais darbs diemžēl apstājies? Kurzemnieks tur devās kopā ar vecpilsētas pārvaldības speciālisti Sintiju Vītoliņu, Kuldīgas attīstības aģentūras projektu vadītāju Madaru Liekmani un būvvaldes arhitektu Dzintaru Heinsbergu.

Vieta pašu sanākšanai

Sadraudzīgās biedrības nams ir viena no ievērojamākajām kuldīdznieku pašorganizēšanās un kultūras dzīves liecībām. Stāsts sākās 19. gadsimta otrajā pusē, kad sabiedriskā dzīve pilsētā uzplauka un tikšanās vietas kļuva par šauru. Apvienojoties aktīvām biedrībām, tapa ideja par pašu namu sanākšanai, viesu uzņemšanai, kultūras vakariem un svētkiem.

Vēsturiskās fotogrāfijas liecina, ka kultūras centra vietā savulaik bija neliela vienstāva apbūve. Būtisku ieguldījumu sniedzis uzņēmējs Mārtiņš Taube, kura mājas vietā pēc ugunsgrēka radusies iespēja zemi pārdot biedrībai par izdevīgu cenu. Šis solis ļāvis ieceri pārvērst par jaunu namu.

Celtniecība divos posmos

Biedrība pieaicinājusi arhitektu Aleksandru Vanagu, vienu no latviešu nacionālā romantisma un jūgendstila izcilākajiem pārstāvjiem. Pirmās skices tapušas 1909. gadā. A.Vanaga darbi šodien Latvijā ir valsts aizsargājami arhitektūras pieminekļi – tas bija viens no būtiskajiem argumentiem, kāpēc arī Kuldīgas biedrības nams ieguvis valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statusu.

Celtniecība noritējusi divos posmos. Pirmā daļa (līdz 1914. gadam) bijusi galvenā ēka ar zāli, krājkasi un viesu telpām, otrā daļa (1914–1922) kavējusies kara un ekonomisko apstākļu dēļ. Interesanti, ka saziedotie būvmateriāli Pirmā pasaules kara laikā rekvizēti, bet vēlāk – kad īpašumi atgūti – daļa zaudējumu biedrībai atlīdzināta naudā, tā ļaujot celtniecību turpināt.

Kvartāls arī viesiem

Ap lielo ēku pakāpeniski izveidojies vesels kvartāls: viesnīca, bufete un ēdamzāle, biljarda zāle, zirgu staļļi un saimniecības ēkas. Avīžu sludinājumos nams sevi reklamējis kā mājīgu vietu ciemiņiem: „Glīti mēbelēti numuriņi, silti staļļi, pusdienas no 13.00 līdz 17.00, brokastis un vakariņas, solīda un laipna apkalpošana. Biljards un kluba dzīve.”

Arhitektoniskā vērtība

Fasādes sākotnējās detaļas – trapecveida logi, dekoratīvie pinakli* un dzegas – pārbūvju laikā daļēji zudušas, īpaši 1972. gada remontā. Taču vēsturiskā izpēte liecina, ka tās var atjaunot. Iekšienē saglabājies griestu un sienu krāsojums, skatuves konstrukcijas ar šņorbēniņiem (tolaik tas bija moderns teātra iekārtojums), daļa oriģinālo jūgendstila logu un kāpņu.

S.Vītoliņa un Dz.Heinsbergs ar vēstures materiāliem strādā kopš 2014. gada, kad izcilais arhitekts Jānis Krastiņš apkopojis materiālus par pilsētas ēkām. S.Vītoliņa secina – interesanti, ka visu laiku kaut kas nāk klāt: „Gatavojoties ēkas atjaunošanas projektam, atklātas jaunas pērles, piemēram, atsegti sienu gleznojumi.”

Gaida pārskatīšanu

M.Liekmane stāsta, ka kultūras centra pārbūve jau bija sākta (2022. gadā – red.), taču būvuzņēmēja maksātnespējas dēļ pārtraukta. Pirms kāda laika projekts Kultūras un mantojuma centra atjaunošana un jaunu pakalpojumu attīstība iesniegts Eiropas Savienības kohēzijas politikas programmā. „Centrālā finanšu un līgumu aģentūra to izvērtēja, un mums pietrūka tikai viena punkta, lai atbalstu saņemtu. Mēs vērtējumam nepiekrītam un esam iesnieguši pārsūdzību, gaidām atbildi,” skaidro M.Liekmane.

Lai ir loģiski un ērti

Paredzēta būtiska kultūras un mantojuma centra pārbūve: „Lielā zāle pagalma virzienā tiks paplašināta, tāpat arī skatuve, lai tur ir ērtāk un labāk. Pagalmā paredzēta ēkas piebūve: pagrabstāvā būs labierīcības, pirmajā stāvā – mazā zāle, otrajā – mēģinājumu telpa ar bīdāmām durvīm, kas kalpos arī kā lielās zāles papildtelpa. Augšstāvā atradīsies arī kabineti un mākslinieku grimētavas.” Jaunās telpas būs domātas kolektīvu un mākslinieku ērtībām – mēģinājumiem, garderobei, vietai, kur tērpus sagatavot.

„Plānojums veidots tā, lai kustība starp telpām būtu loģiska un ērta. Starp ēkām paredzēti savienojoši gaiteņi, kas dejotājiem un dziedātājiem ļaus nokļūt uz skatuves, neizejot ārā. Tāpat jaunajā saimniecības ēkā būs noliktavas, darbinieku telpas un neuzkrītošs stikla savienojums ar galveno ēku. Tas ļaus tautastērpus un dekorācijas nogādāt tieši līdz skatuves zonai.”

Svarīgi ir uzlabot tehnisko nodrošinājumu. Paredzēts pacēlājs dekorācijām un lifts apmeklētājiem ar kustību grūtībām vai vecākiem ar bērnu ratiņiem. Mērķis – nodalīt mākslinieku un skatītāju plūsmu, lai tās viena otrai netraucē un nodrošinātu profesionālu darba vidi.

Redzamība būs labāka

Kas attiecas uz skatītāju ērtībām, M.Liekmane saka: „Plānots redzamību uzlabot – skatuve tiks paaugstināta, bet zāles grīda būs taisna, lai ir piemērota arī dejām. Daļa skatītāju vietu būs kā izbīdāmas tribīnes, ko varēs arī pilnībā aizbīdīt pie sienas, pārējās sēdvietas būs pārvietojamas un noglabājamas zem skatuves. Tas nodrošinās to, ka telpu var pielāgot dažādiem pasākumiem. Projekts iecerēts kā komplekss, lai viss no mēģinājuma līdz uznācienam uz skatuves notiktu vienā ērtā telpu sistēmā.

Pārbūvē uzsvērts ne tikai estētiskais un praktiskais, bet arī jauni pakalpojumi dažādām grupām, vieta amatiermākslas un profesionālās kultūras pasākumiem, viesizrādēm utt.

* Pinakls – jumta tornītis; arī sīks, izrotāts zelminis