Vai Kapsētu likums ieviesīs skaidrību?

Kurzemnieka publikāciju sērijā Izpēti, izgaismo, risini! šoreiz par situāciju kapsētās, īpašumtiesībām un uzturēšanu, par mirušo uzskaiti un mūsu attieksmi pret kapu kopšanu.

1. janvārī stāsies spēkā Kapsētu likums, ko Saeima atbalstījusi pagaidām 1. lasījumā. Kapu uzturēšanā nav vienotas kārtības, jo katra pašvaldība izstrādā savus noteikumus. Kurzemnieks pēta situāciju, uzrādot problēmas Kuldīgas novadā un meklējot veidus, kā tās mazināt.

Būs jāizveido vienota kārtība

Pašlaik kapsētu ierīkošanu, uzturēšanu, paplašināšanu un citus pārvaldības jautājumus regulē katras pašvaldības saistošie noteikumi, kas atšķiras. Līdz ar Kapsētu likumu visā valstī tiks ieviesta viena kārtība, bet lielākās izmaiņas tāpat gulsies uz pašvaldību pleciem.

NAV AR TAISNIEM STŪRIEM

Nekustamo īpašumu nodaļas vadītājs Klāvs Svilpe stāsta, ka Kuldīgas novadā pašvaldība savas kapsētas kopj. Taču ir atsevišķi gadījumi, kad zemes reformas vai nejaušu iemeslu dēļ dažas ir nonākušas privātīpašumā. Lielajos lauku kapos viss esot kārtībā, bet mazākos, kādi ir, piemēram, Rumbas vai Padures pagastā, nav tik vienkārši, jo ir daudz ģimeņu kapu, kuros apbedīti vien daži tuvējo māju iemītnieki. Šīs vietas pašvaldībai bieži vien nepieder, un tad uzturēšana atkarīga no tā, vai radinieki vēl rūpējas.

„Lai visas uzturētu vienlīdz labi, tam naudas nepietiek,” atzīst K.Svilpe. „Skatīsimies, kādas būs jaunā likuma prasības. Attiecībā uz reģistru situācija ir atšķirīga. Ir mums aktīvi pagasti, kas jau iepriekš datus vākuši elektroniski. Ir sākts veidot datu bāzi – ar to tagad nodarbojas Kuldīgas Digitālo inovāciju centrs. Šis process ir ļoti dārgs, prasa daudz laika un darba, to nevar darīt attālināti, jo ir jābraukā, jāmēra dabā. Tad informācija jādigitalizē datorprogrammā, jāattēlo kartē. No Latvijas pašvaldībām dažas jau tikušas diezgan tālu, piemēram, Mārupe, bet tas ir turīgāks novads.

Naudas trūkuma dēļ ļoti svarīgs ir entuziasms. No malas šķiet, ka viss jau labi: atliek tikai pārlidot ar dronu un piefiksēt. Diemžēl visas kapsētas nav ar taisniem stūriem, un daudzās lieli koki traucē iegūt precīzus datus. Jā, svaigos apbedījumus var redzēt labi, bet lielai daļai veco kopiņu, ja arī tās saglabājušās, nav uzrakstu, kas tur apglabāts. Un nav, kam pajautāt. Likumprojektā iestrādātā digitalizācija mums būs liels izaicinājums.”

JAUNAIS ĪPAŠNIEKS NEĻAUJ APBEDĪT

Pašvaldībai brīvas zemes kļūst mazāk, bet cilvēki mirst, un apbedījumus vajadzēs paplašināt. Kur būs nākotnē? „Teritorijas plānojumā šādas nozīmes vietas var iekļaut,” atbild speciālists. „Laukos zeme ir, bet problēmas varētu būt pilsētās – Kuldīgā un Skrundā. Pēc gadiem desmit būs jāskatās, kāda ir iespēja robežas paplašināt. Kurmāles pagasta Meža kapos liela platība vēl ir tukša – no 11 hektāriem aizņemta aptuveni puse.

Diemžēl arī mūsu pašvaldībā ir domstarpības, mainoties zemes īpašniekiem. Jaunais zemi nopērk par lielu naudu, bet nezina, ka uz tās ir kapi. Varbūt tā tikai tāda interpretācija, jo, redzot, kāda summa samaksāta, jāšaubās, vai tiešām pircējs nepaskatījās, ko pērk. Kad jaunais īpašnieks šo faktu atklāj, viņš vēršas pašvaldībā, lai turpmāk šajos kapos apbedījumu nebūtu. Bet tur kādam vīram apglabāta sieva, un viņš teicis, ka pēc nāves vēlas gulēt blakus. Īpašnieks neļauj. Cilvēciski tas liekas nepieņemami, no otras puses – privātīpašums ir neaizskarams. Likumā nav izskaidrots, kā tādās situācijās rīkoties. Nav konkrēta regulējuma, kad kapsēta var palikt atvērta, kad jāslēdz. Mēģinām risinājumu rast mierīgā ceļā. Kurmālē bija gadījums, kad izdevās ierādīt citu zemes gabaliņu kā kompensāciju, lai kapi paliktu pašvaldībai.”

MONOPOLS RADA BAŽAS

Latvijā kapsētas ilgstoši digitalizējis privāts uzņēmums Cemety.lv, un datorprogrammas izmaksas arvien tiek paaugstinātas. „Valsts neko nepiedāvā, un privātais iegūst monopolu. Kādu laiku varētu maksāt, bet, kad summa pieaugs nesamērojami, alternatīvas nebūs,” turpina K.Svilpe. „Mums jau ir pieredze ar citām monopolsistēmām, kad pret pieaugošo summu, ko uzņēmumi pašvaldībām prasa, nevaram iebilst. Tāpēc digitalizācijas prasība rada bažas, jo valsts nekādu atbalstu neparedz. Plānojam iet pakāpenisku ceļu. Pirmais solis būtu kaut vai uz papīra savākt informāciju pēc pagasta uzskaites. Nākamais – fiksēt to, kas dabā saglabājies. Arī tad, ja kapu plāksne ir, ne vienmēr pēc tās var noteikt personu. Izstrādāsim plānu, kā piecos līdz septiņos gados pakāpeniski tikt galā, katru gadu nosakot konkrētu mērķi.”

Dara svarīgāko, ko budžets atļauj

Šopavasar Kuldīgas novada dome apstiprināja sarakstu, kurā ir 248 kapsētas, visvairāk Rumbas pagastā – 33. Kalna un Annas kapi Kuldīgā, kā arī Meža kapi Kurmāles pagastā nodoti Kuldīgas komunālo pakalpojumu pārziņā. Par lauku kapiem rūpējas katra pagasta pārvalde.

TRĪS KATEGORIJAS

Kā norāda domes izpilddirektora vietniece Agnese Buka, iepriekš nav bijis tāda saraksta, kurā visas atdusas vietas uzskaitītas vienuviet: „Tagad esam tajā iekļāvuši visas mums zināmās kapsētas trīs kategorijās. Pirmais tips ir jauniem apbedījumiem atvērtās. Otrais tips, kas gradēts saskaņā ar likumu, ir daļēji slēgtās, kurās var guldīt dzimtas piederīgos. Trešais ir slēgtās kapsētas, kurās apbedīt vairs nedrīkst.”

CILVĒKI PARADUMUS NEMAINA

„Apsaimniekošana līdz šim notikusi saskaņā ar šo gradāciju un katras pagasta pārvaldes iespējām. Ja pagastā ir četri vai pieci kapi, tad tā ir varējusi labi uzturēt visus, ierīkot ūdens ņemšanas vietas un žogus, pat sagādāt grābekļus, lāpstas, smiltis. Taču citur kapsētu ir ļoti daudz, pat 20–30. Finansējums nav īpaši lielāks, tāpēc uzturēšana atšķirīga. Esam vienojušies darīt to, ko varam budžetā. Ja ir iespēja smiltiņas aizvest, tad vedam, bet 30 kapsētās, pat ne 15, tas nav reāli. Mazie kapi arī nav bieži apmeklēti, un smiltis apaug ar zāli. Esam centušies ierīkot inventāra stūrīti, kurā ir spainis, grābeklis un ķerra lapu savākšanai, izveidot atkritumu novietni, lai visu darītu organizēti. Diemžēl visur tā nav izdevies, jo cilvēki pēc sena ieraduma lapas met pār žogu, kaut gan tām ir speciāla vieta. Jāatzīst, ka cilvēki ir ļoti nedisciplinēti: lapas met, kur pagadās, pie bioloģiskajiem atkritumiem izsviež arī plastmasas priekšmetus, mākslīgos ziedus, svečturus. Izliekam paziņojumus, aicinot šķirot un kārtību uzturēt kopā.”

JAUNĀS NORMAS SAREŽĢĪTAS

Kādreiz laukos kapu kopšanā varēja iesaistīt sabiedriskajos darbos algotus darbiniekus, pat 20. Tagad tādu iespēju nav, tāpēc ir vienošanās, ka zāle tiek nopļauta vismaz reizi gadā pirms kapu svētkiem. „Ieviest jaunās likuma normas būs grūti, varbūt pat neiespējami,” tā izpilddirektora vietniece. „Arī no tradīcijas viedokļa, jo iedzīvotājiem ir savi ieradumi un ar vienu likumu nevar noregulēt pilnīgi visu intereses tik jutīgā jautājumā. Cilvēki uz kapsētām iet tad, kad paraduši. Mēs nevaram tās aizslēgt un atvērt noteiktās stundās. Lauku cilvēki to noteikti nesaprastu, tāpēc pārvaldēm tāds likuma regulējums nav saprotams, un tas neatbilst arī cilvēku interesēm – jāļauj uz kapsētu doties arī sestdienās, svētdienās un darbdienu vakaros.

Saprotamākas ir prasības par ūdens ņemšanas vietām, bet tas ir iespēju jautājums. Ir sen ierīkotas, kādreiz visu vasaru ar ūdeni bagātas akas, bet līdz ar klimata pārmaiņām tās kļuvušas sausas. Nevaram ne tās atjaunot, ne visās gandrīz 250 kapsētās ūdeni pievest klāt. Līdzīgi ir ar labierīcībām. Lielākajās kapsētās ir tādas sausās tualetes, kādas senāk bija lauku mājās. Bet pie visiem, tai skaitā senkapiem, daļēji vai pilnīgi slēgtiem kapiem, izvietot nevaram.”

APROK UN AIZMIRST

A.Buka piebilst: esot gadījies, ka piederīgais apbedīts, pagastā nepiereģistrējot. „Ģimenes locekļi no tālienes atbrauc, aprok un aizbrauc, paliek kopiņa, ko dažkārt viņi aizmirst. Ja kapakmens netiek uzlikts, nevaram noskaidrot, kas tur guļ. Nav, no kā prasīt atbildību. No tāda aspekta likums ir vajadzīgs.

Katrā pagastā ir reģistrācijas žurnāls, bet tikai kopš 2019. gada tiem kapiem, kas nav slēgti. Piederīgajiem vajadzētu aiziet uz pagasta pārvaldi un pateikt, ka vēlas savu tuvinieku apbedīt neatkarīgi no tā, vai dzimtas vieta jau ir vai vajadzīga jauna. Tad ar pārvaldes darbinieku var kapus apskatīt, tiek ierādīta vieta, jāsamaksā vienreizējā nodeva, dati tiek reģistrēti, un tos nodotu elektroniskajā sistēmā. Tas ir saprotamākais veids, kā kapu uzturēšanu organizēt gan praktiski, gan formāli. Pašvaldība nevar piedāvāt tādu pakalpojumu kā kopiņu sakopšana, bet ir tāda prakse, ka brīvprātīgi vai par samaksu to apņemas kāds iedzīvotājs, ja tuvinieki nevar. Tas ir morāles jautājums, jo par kapu nekopšanu sodīt nevar. Ir tādas Eiropas valstis, kur par kapavietu prasa 600 vai pat 1300 eiro un naudu iegulda kapsētas uzturēšanā. Bet mūsu sabiedrība tādam līmenim vēl nav gatava.”

Datu daudzums ir milzīgs

Kuldīgas Digitālo inovāciju centra vadītājs Artis Gustovskis un arī fotokluba Divas upes vadītājs saka: „Vēl pirms tam, kad sākām kapsētu digitalizāciju, es, braukājot pa pagastiem un rīkojot fotoplenērus par laikmeta liecībām, redzēju, cik dažāda ir situācija laukos. Varbūt likums kādu kārtību palīdzēs ieviest, bet mēs jau sākām darboties pēc savas iniciatīvas.”

PĒDĒJAIS BRĪDIS DIGITALIZĒT

Pēc A.Gustovska novērojumiem, daudzviet ir kopti gan lielie, gan mazie kapi. Bet citviet par to, ka tur kāds apbedīts, liecina tikai šķībs koka krusts. Reizēm zemes īpašnieks pat nezina, ka viņam pieder kapsēta. Tā bijis Padurē: kuldīdznieks, kurš dzīvojis Anglijā, nopircis īpašumu pagastā, bet viendien kaimiņš zvanot uz Angliju, ka īpašnieka zemē notiek bēres ar lielu ceremoniju. „Grūti iedomāties, ka kāds manā zemē nāktu ko rakt,” saka A.Gustovskis. „No likuma viedokļa privātīpašums ir svēts un īpašnieks var neļaut. Bet pie latviešiem laukos tā var ātri iedzīvoties ienaidniekos. Nav jau vairs viduslaiki, bet 21. gadsimtā arī tādas situācijas joprojām ir. Vēl jau pagastos ir tantiņas ar burtnīciņām, kurās sarakstīts, kas kur apglabāts. Kad tantiņas aizies, arī burtnīciņu vairs nebūs. Ir pēdējais brīdis datus digitalizēt, tāpēc šo darbu apņēmāmies.”

VAJADZĒS PALĪGUS

Iesākumā izpētei ņemti nelielie Pļavsargu kapi Rumbas pagastā, lai saprastu, cik apjomīgs ir darbs. „Entuziasms vajadzīgs liels, bet vēsture mani aizrauj,” tā A.Gustovskis. „Mācāmies no Saldus novada, jo tam ir labas iestrādes. Daļa pašvaldību uzskaiti jau ieviesusi, bet daudzas vēl ir pašā sākumā un mēģina tikt galā ar saviem digitālajiem rīkiem, kādi nu kuram pieejami. Mēs strādājam ar digitalizācijas sistēmu ArcGIS. Nav grūti iemācīties iezīmēt kartē un salikt informāciju, kurš kapiņš kuram cilvēkam. To var arī pārvalžu darbinieki, jo brīvprātīgie būs vajadzīgi, – vienam diviem mūsu centra speciālistiem ar visiem novada kapiem tas nebūtu pa spēkam. Lai karti izveidotu, vispirms tai jābūt salāgotai ar GPS koordinātām. Ar dronu tiek fiksēts, lai saprastu, cik tie kapi lieli, attēlu var pievilkt tuvāk, salīdzināt atbilstību dabā. Tomēr no augšas visu nevar izpētīt, tāpēc labi, ka vēl ir tās burtnīciņas. Svarīgs ir rezultāts, kad tu atver digitālo karti, redzi, kas kur ir, un vari viegli sameklēt kāda cilvēka atdusas vietu. Vienkāršāk būtu samaksāt kādai firmai, bet tās par nelielu kapsētu prasa ap desmit tūkstošiem eiro. Tā kā mums ir vairāk nekā divsimt kapu, tā būtu milzu summa, turklāt vēlāk jāmaksā par datu uzturēšanu. Tāpēc digitālais centrs pieteicās pašvaldībai palīdzēt.”

VIEDOKĻI

Nenāk pat uz kapu svētkiem

Lija Šēle, Rumbas pagasta pārvaldes vadītāja:

– Mums no pagastiem ir vislielākais kapsētu skaits, bet tikai puse vēl ir apbedījumiem atvērta, un ir dažas, kur vēl var apbedīt dzimtas vietā. Taču jāapsaimnieko visas, un prasības jāizpilda, lai gan brīžiem šķiet, ka nav jēgas, jo cilvēki uz kapiem vairs neiet, pat ne uz kapu svētkiem.

Vienreiz gadā visas kapsētas appļaujam, reizi divos mēnešos savācam un izvedam tos atkritumus, kas nav organiskie. Vislabāk koptie ir Ostu kapi, bet tie nav lieli. Sabiedriskajos atalgotajos darbos iesaistīto mums nav – jākopj pašu spēkiem. Talkas nerīkojam, jo tuvinieki nenāk. Vienīgā iespēja papildus ierobežotajam budžetam ir sabiedrības līdzdalība un atbalsts no tādas pašvaldības programmas kā konkurss Darīsim paši. Ar tā palīdzību esam sakopuši Ostu, tad Celmu kapus, un šogad skaisti sataisījām Segļu kapus. Cilvēki paši visu darīja, un tad tiešām var redzēt, ka ir vērts.

Var izdarīt paši

Inita Prauliņa, Saldus novada domes telpiskās attīstības plānotāja:

– Kapsētu digitalizācijai tāpat kā citām jomām valsts neko nepiedāvā, un privāto pakalpojumi dārgi. Sapratām, ka varam paši. Mums bija programmatūra GIS (ģeogrāfiskās informācijas sistēma), kurā mēģinājām saprast, kā kapus digitalizēt. Mums ir arī drons un sertificēts drona speciālists. Manuprāt, nav jēgas tērēt naudu tam, lai laukos kapus uzmērītu topogrāfiski. Drona bildes ir ģeogrāfiskajās koordinātās, un tas nozīmē, ka kapavieta iezīmēta precīzi. Ar programmu ArcGIS kapsētas sazīmējām kartē, ievācām ziņas no kapu pārvaldītājiem, ievadījām datus par reģistrētajiem mirušajiem Saldus novada pašvaldības atvērtajās un daļēji atvērtajās kapsētās, kādu mums ir ap 80. Pagaidām datubāzē netiek reģistrētas kapsētas, kas ir baznīcas īpašumos, kā arī privātās. Labāka uzskaite ir pilsētas lielajā kapsētā – tur kapu grāmatā jau ir ap 8000 ierakstu. Laukos kapsētas ir mazākas, bet atbildība tāda pati. Nezinu, kā likums iegrozīsies. Varbūt jādigitalizē pilnīgi visas, ne tikai pašvaldībai piederošās. Taču šim darbam nav atsevišķa speciālista, un man tas ir papildu pienākums. Ir arī apmācīti palīgi. Turklāt Saldum tagad pievienots bijušais novads. Vēl jau ir diezgan liels haoss, un, ja vēl ir tās rokrakstā sarakstītās kladītes, kurās mirušais reģistrēts, ieraksti nav pilnīgi. Jābrauc to vietu meklēt un situāciju pārbaudīt dabā. Var gadīties kļūdas, tāpēc aicinām sabiedrību iesaistīties un informāciju precizēt. Pēdējā laikā arvien biežāk tiek ieraktas urnas ar pelniem, un par tām ziņu nav vispār.

Piedalījos komisijā, kurā par jauno likumu diskutēja. Ir labi, ja ar likumu ievieš kārtību, bet tas vairāk domāts lielajām Rīgas kapsētām. Mazajām pašvaldībām tās prasības būs liels slogs.

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Cik bieži apkopjat radinieku kapus? Vai manītas nekoptas kopiņas, un vai esat meklējuši kāda attāla radinieka kapavietu?

Rita Šefanovska, kuldīdzniece:

– Ne vienmēr iznāk apkopt regulāri, bet cenšos. To biežāk daru mirušo dzimšanas dienās. Man lielākā daļa radu apglabāta Kuldīgas Meža kapos. Arī citi, man šķiet, cenšas parūpēties, lai radu kapavietas ir sakoptas, cik esmu redzējusi, ejot garām. Nevienu tālāku radu neesmu meklējusi.

Sindija no Kuldīgas:

– Mani radi, kuru kapus apkopju, apglabāti Aizputē, Misiņkalna kapos, visi citi ir citviet Kurzemes pusē. Aizputē pārsvarā ir sakopts, un, ja arī vairs nav radinieku, kas kopj, esmu redzējusi, ka tie, kuri darbojas blakus, sakopj arī šīs kopiņas. Man nav bijusi vajadzība nevienu tālāku radu atrast. Dzimtā tālākais radinieks, par kura kapavietu zinu, ir vecvecvectēvs.

Biruta Putniņa, kuldīdzniece:

– Kādreiz gāju bieži, bet tagad kādas trīs reizes gadā. Apkopju tēvu, māti un brāli Snēpelē, Centra kapos. Daudzi apglabāti Liepājas rajonā: vecvecāki, arī citi radi no mātes un tēva puses. Kopā kādas 12 kopiņas. Uz turieni dodos vismaz divreiz gadā. Vispār kapi ir diezgan sakopti, bet viena puse, kurai kopēju vairs nav, kādus 40 gadus ir aizaugusi. Esmu novērojusi, ka laucinieki kapus kopj cītīgi, pilsētnieki retāk. Jaunie gan uz kapiem neiet un kapus kopt negrib. Nezinu, kāpēc, – varbūt ko saskatījušies internetā un viņiem nav nekas svēts. Zinu, ka daudzus radus varēja atrast pēc baznīcas grāmatām, bet digitālā arhīvā visu ko varētu atrast ātrāk.

Arvīds un Vizma, kuldīdznieki:

– Mēs vispār nedomājam, ka mums uz priekšdienām būs tādas kapu kopiņas, un arī domas par kopšanu nav bijis. Mūsu radi apglabāti Abavas galā. Uz viņu kopiņām aug mežs, sūniņas, ozoli virsū, arī žogs nokritis. Mēs tās neapkopjam. Cik esam dzirdējuši, daudzi tagad izvēlas kremēšanu, un arī mēs sev domājam to pašu. Senus radus meklējuši neesam, bet, ja gribētu, tad meklētu baznīcu rakstos.

Ilga Sokolovska, kuldīdzniece:

– Vasarā cenšos. Mani radi guļ Annas, Jāņkalna, Meža, Zlēku un Rendas kapos – gandrīz pa visu novadu. Esmu palikusi tā vecākā, un jāapkopj diezgan daudzi. Ja aizbraucu, cenšos sakopt arī tālāku radu kopiņas, jo kā tas būs, ka apkopšu savus tuvos un blakus atstāšu nekoptu. Tā jau daudzi dara. Kapi pilsētā ir diezgan nekopti, bet laukos ir labāk. Ventspils novadā tur piestrādā bezdarbnieki, tāpēc ir tīrāk. Cilvēki gan cenšas laikus savākt lapas. Nekoptas kopiņas jau ir, bet tur neko nevar darīt: vai nu radi kur aizbraukuši, vai nav vairs neviena dzīva, kas to darītu. Grūti teikt, kā kapi izskatīsies pēc pāris gadu desmitiem, – vai mūsu mazbērni tos kops?

Gita Riekstiņa no Liepājas:

– Reizi divos mēnešos. Radinieku kapi ir tuvu manam lauku īpašumam un arī dzimtajai vietai Kandavā. Kad tur esmu, tad aizeju. Regulārāk kopju vecvecāku atdusas vietu. Pagājušajās brīvdienās biju un tieši nopriecājos, cik šie kapi sakopti, cik laba infrastruktūra izveidota. Kandavas pašvaldība rūpējas ļoti labi. Domāju, ka mana paaudze kapus vēl kops, bet nākamā… Bērnus bieži ņemu uz kapiem līdzi. Man ir bijusi interese uzzināt par dzimtu ko dziļāk, bet meklējusi neesmu. Mammas senākie zināmie radi atdusas Latgalē. Esmu tur bijusi.

#SIF_MAF2025 | #izpēti_izgaismo_risini | #kurzemnieks