Ne zariņa nenolauzu

„Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu,” pie tādas latviešu dzīvesziņas laiku lokos cauri dažādiem ekonomiskiem un politiskiem pavērsieniem turējusies alsundzniece LIDIJA JANSONE – viņa cēlusi gaismā un uzturējusi suitu kultūrvēsturisko mantojumu, ir etnogrāfiskā ansambļa Gudenieku suiti dibinātāja, vairāku grāmatu līdzautore, Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere un vēl citu nozīmīgu balvu laureāte, Latvijas un sava novada patriote, Alsungas pagasta dzimto Gāču māju saimniece septītajā paaudzē un pēcteču iedvesmotāja, kas allaž vēlējusies, lai suitu vērtības vienmēr būtu godā.

Svētvieta, ne tikai mājas

Tērpusies elegantā tumšsarkanā kostīmā, Kurzemnieku L.Jansone sagaida Gāču sētā pie senās klēts un atjaunotās dzīvojamās ēkas. Tas nav godu tērps – tad jau būtu vilkti suitu krāšņie brunči un villaine. Bet elegance jeb gaume šajās mājās iet kopsolī ar ikdienas darbu ritumu, radot sajūtu kā nelielā etnogrāfiskā muzejā, kur ik uz soļa dveš latvju sētas sakoptība un suitu piederība katoļticībai.

„Te nav tikai mana dzīvesvieta – te ir mana svētvieta,” teic saimniece, vispirms iepazīstinot ar apkārtni, kurā katrs no kuplās dzimtas atstājis kādu liecību. Pie iebrauktuves pagalmā kuplo liepa, ko Lidijas vecākais brālis stādījis pirms došanās karā, kur viņa dzīvība dzisusi. Netālu stāv dižs akmens, ko pirms mūžībā aiziešanas sev bija nolūkojis brālis Zigfrīds Kalniņš, Nacionālā teātra (tolaik Andreja Upīša Valsts akadēmiskā drāmas teātra) direktora vietnieks. Neatņemama daļa kā jau katoļticīgo zemē ir krucifikss un Dievmāte, pie kuras kājām nolikt grūtās dienas un izlūgties svētību turpmākajam.

Kā vēstures grāmata

Daudz vēsturisku liecību glabā 1878. gadā celtā klēts, kur jau jaunākos laikos uzņemtas vairākas filmas, tostarp Dzimtene sauc jeb Kāzas Alsungā, Cerību lauki un Kāzas, atspoguļojot patiesu suitu garu. Dzīvojamo ēku pirms desmit gadiem nopostīja liesmas, un daudzi saimniecei mīļi priekšmeti gājuši bojā. Bet bijis skaidrs, ka jāatjauno. Par suitiem mēdz teikt: ja ko nolemj, tad kaut no elles izraus. Ar meitu atbalstu māja atjaunota, un tajā iekārtota moderna izstāde suitu kultūras vērtību popularizēšanai. Restaurācija būtu vajadzīga arī vairāk nekā divus gadsimtus vecajai klētij. Amata meistari esot, bet vajadzīga liela nauda. Zinot alsundznieces veikumu un apņēmību, ko pārmantojušas meitas un mazbērni, nebūtu nekāds brīnums, ka arī šī iecere kādudien īstenosies.

Lidijai stāstāmā ir daudz, un apbrīnojama ir viņas enciklopēdiskā atmiņa, pēc kuras varētu sarakstīt grāmatu vairākos sējumos. Nākas atvainoties, ka šajā rakstā diemžēl varam skart vien galvenās pieturvietas.

Dod spēku

Taujāta, kā savu dzīves moto Ne zariņa nenolauzu skaidro pati, Lidijas kundze mirkli apdomā un teic, ka katram ir dota izvēle: var slavu un bagātību iegūt ar viltu un varu, bet viņas dzimtas pamatā liktas garīgās vērtības, kas stāv mūžu mūžos. Un, kā pie suitiem labi redzams, latviskā dzīvesziņa iet kopsolī ar kristietību, dodot enerģiju nebēdāt par tām dieniņām, kad ļaunu spēku dēļ nākas staigāt raudot.

Uztraucās par bērniem

Marijas un Antona Kalniņu ģimenē Lidija ir jaunākā meita, dzimusi 1940. gadā jau padomju okupācijas laikā. Trīs māsas un četri brāļi pasaulē nākuši vēl brīvvalstī, bet pastarīte – gadu pēc Ribentropa–Molotova pakta, kad Latvijas liktenis bija izlemts. Atmiņu mozaīku no četrarpus gadu vecuma veido gan saulainas takas, gan kara šausmas, vācu okupācija un mežu ķemmēšana. Tomēr kuplajā un stabilajā ģimenē Lidija jutusies laimīga. Tēvs nevienā politiskā organizācijā neesot stājies, bijis kārtīgs lauksaimnieks, taisns vīrs, vadījis kooperatīvu. Kolhozā gan neesot pieņemts, jo tādus uzskatīja par kulakiem*. Strādīgums un godīgi nopelnīta turība, kas pēckara kolektivizācijā jau bija atņemta, padomju varai šķitusi bargi nosodāma. Tāpēc 1945. gada 25. martā Gāču pagalmā iebraukuši zaldāti ar šautenēm un likuši taisīties uz Sibīriju. Lidija atceras, ka daudz pieredzējušais tēvs mierīgi noteicis: esot gatavs. Tas sadusmojis komandējošo virsnieku, kas sācis klaigāt – kurš par izsūtīšanu izpļāpājies. Par to tiešām runāts jau iepriekš, bet neviens nav zinājis, kuru arestēs. Lielie Kalniņu bērni jau bijuši savā dzīvē, un vecāki visvairāk baidījušies par trim jaunākajiem, kuri vēl gājuši skolā, – lai viņus neaizved vienus.

Cita pasaule

„Senču mājas – tā ir vieta, kur jūti savu zemi zem kājām, kas dod mieru un stabilitāti,” teic Gāču saimniece. „Es esmu septītā paaudze, meitas – astotā, mazbērni kā devītā te dzīvojas. Kad mūs izveda uz Sibīriju, man bija tikai astoņi gadi, un nebiju redzējusi citu pasauli kā tikai šo. Mācījos 1. klasē, un liecības vēl nebija izsniegtas. Kā šodien ausīs skan tā briesmīgi skaļā raudāšana un kliegšana skolā. Bērni, skolotāji – visi vaimanāja… Aizveda mūs uz Alsungas staciju. Pat iedomāties nevarēju, ka tik šausmīgi var būt: mokošais ceļš uz Sibīriju, slimības, bads. Aizveda mūs uz Omskas apgabala Kalačinskas rajonu. Bija ļoti auksti. Kad tikām galā, pretī skrēja bērni noskrandušās pieaugušo drēbēs. Nostādīja mūs kā vergus tirgū, apkārt staigāja vīrs, milzīgu pātagu vicinādams. Iedomājos: „Šausmas! Ar tādām pātagām tur bērnus sit!” Biju dzimusi laimīgā ģimenē, bet tā bija pavisam cita pasaule.”

Sapnis par valodām

No Sibīrijas Kalniņi atgriezās tad, kad Lidijai bija 16. Palaimējās, ka atļāva apmesties vienā Gāču galā, lai gan izsūtītos reti laida atpakaļ mājās. Kādreiz kārtīgā saimniecība nolaista, tur ierīkots kolhoza kantoris, ko vēlāk pārcēla tuvāk centram. Mājai jumts tecējis, grīda sapuvusi, apkārtne briesmīgi smirdējusi. Lai gan māja vairs nav bijusi īpašumā, tēvs centies to saglābt. Lidija pēc Sibīrijas mācības turpinājusi krievu skolā Rīgā. Izsūtīto bērniem nav bijis viegli tikt pie izglītības, bet izpalīdzējis vēlākā Nacionālā teātra aktieris Kārlis Sebris, savā ziņā brāļa Zigfrīda aizbildnis. Pēc vidusskolas Lidija gribējusi universitātē studēt valodas, bet ceļu aizšķērsojis Sibīrijas zīmogs. Gadu nostrādājusi par bibliotekāri un devusies uz Liepājas pedagoģisko institūtu, lai kļūtu par pamatskolas skolotāju. Šī augstskola vēl bijusi jauna, tādēļ uz politiski represētajiem tik bargi tur nav skatījušies.

Skolas direktors atvilinājis

Lidija saņēmusi prakses norīkojumu uz Valku. Pat nopriecājusies, jo cerējusi tur iemācīties igauņu valodu un Tartu universitātē iestāties filologos. Taču atbraucis Gudenieku skolas direktors un aicinājis praksi iziet šeit. Institūta rektors ilgi bijis pret, beigās piekritis. Tā jaunā skolotāja atgriezusies dzimtajā pusē – sākumā Gudeniekos, bet, kad tur skola pārveidota par internātskolu, pārgājusi uz Alsungu, kur nostrādājusi līdz pensijai. Sapni par valodām izdevies piepildīt – Liepājā atvērta Filoloģijas fakultāte, un Lidija studējusi neklātienē.

Burdona vērtība

Par vienu no nozīmīgākajām suitu garamantām Lidija uzskata burdonu – senu, daudzbalsīgu dziedājumu, tieši suitiem raksturīgu tautas dziedāšanu. Par to jau pirms simt gadiem rakstījis folkloras pētnieks, profesors Ludis Bērziņš. Viņa vārds ir īpašā vietā tradīciju godināšanā arī Gudeniekos. Kad pirms gadiem etniskās kultūras centrs Suiti, ko tolaik vadījusi L.Jansone, kaldinājis ideju par burdona festivālu Alsungā, atklājies, ka līdzīga senā dziedāšana ir gruzīniem, grieķiem un bulgāriem. Tomēr suitos dzied pa savam, turklāt tas nebūt nav vienkārši.

Sibīrijā tā nesanāca

„Pirmoreiz burdonu dzirdēju radu kāzās, kad vēl maza biju,” Lidija atceras. „Prātā palika tikai skanējums – vārdus neatceros. Sibīrijā mamma mēģināja pamācīt, kā jāvelk, bet tur nebija noskaņojuma. Mamma augusi tādā ģimenē, kurā augstu vērtēja izglītību, garīgo mantojumu. Cik vien atceros, jau no bērnības viņa atbalstīja dziedāšanu, pārsvarā godos, kad gaisotne gaišāka, tāpat bieži ikdienā. Bet Sibīrijā tā nesanāca. Kad atgriezāmies Latvijā, kādai fermas strādniecei mūsmājās bija kāzas, uz kurām uzaicināta viena dziedātāja. Tad pa īstam sapratu, cik burdona dziedāšanai ir liela vērtība un svētums, kas cauri gadsimtiem saglabājas visos dzīves nozīmīgākajos brīžos – vienalga, vai esi mājās vai izsūtījumā svešā zemē, vai valda miers vai plosās karš. Nebūtu šo priekšzināšanu, diez vai tajā 1965. gadā man ar Gudenieku suitiem būtu kas sanācis.”

Pienāca brīdis vērt lādi vaļā

Studējot Liepājā, Lidija dziedājusi mūzikas pedagoģes Mirdzas Blimbergas ansamblī, kas ar laiku kļuvis populārs, koncertējis Latvijā un ārpus tās. Atgriežoties dzimtajā pusē, jaunā skolotāja turpinājusi muzicēt, tomēr, ņemot vērā padomju ideoloģiju, gandrīz paslepus pielocītās folkloras un tautas tradīciju pūralādes vāks uzreiz nav vaļā vērts. 1965. gadā Gudenieku skolā Lidijai uzdots sagatavot ražas svētkus, bet nav bijis ne ansambļa, ne deju kolektīva, ne cita pulciņa. Atcerējusies par tautas dziedāšanu un sameklējusi vietējās lietpratējas: skolas apkopēja dziedājusi, logus tīrot, kāds ieteicis kaimiņieni ar skaņu balsi kā ērģeles, cits – labu dziesmu teicēju. Sanācis krietns suiteņu pulciņš, un dibināts etnogrāfiskais ansamblis Gudenieku suiti, kas tikko nosvinējis 60. jubileju. Lidijas rokās groži bijuši 55 gadus, tagad tie atdoti meitai Skaidrītei Daugulei.

Turpinātāji

Vairāk nekā pusgadsimta laikā Gudenieku suitos notikusi paaudžu maiņa – tagad dzied pirmo dziedātāju bērni un mazbērni. Te izaugušas arī pašas dibinātājas atvases. Nodot mantojumu tālāk bijis viņas godpilnais pienākums, bet ar varu tas nav uzspiests. Līdzīgi kā Lidija daudz mantojusi no saviem senčiem, tā kultūrvērtības iesakņojušās pēctečos. Ar vīru Pēteri izaudzinātas un izglītotas divas meitas, ir trīs mazbērni. Pēc ugunsgrēka Gāčās vecākā meita, mūzikas skolotāja Skaidrīte un viņas vīrs Jānis Daugulis ieguldījuši zināšanas un enerģiju, lai māju atjaunotu un tajā būtu kultūrtelpa ar izstādi. Viņi ir rīdzinieki, bet kopā ar bērniem ik brīvu brīdi brauc uz Gāčām. Tāpat jaunākā meita, arhitekte Janta Jansone dzimtajām mājām velta daudz laika un spēka.

„Neko tā speciāli neesmu mācījusi,” teic tradīciju kopēja. „Ja pašus tas neinteresētu, nekas neturpinātos. Atjaunojot māju, pirmo uzcēlām verandu, lai ansamblim būtu, kur sanākt un dziedāt. Naudas nebija, ziedojumus lūgties negribējās, jo sapratu, ka cilvēki nevar to atļauties. Tomēr daudzi mums palīdzēja, un ar Dieva svētību izdevās. Pateicībā sarīkojām sētā koncertu. Vīrs jau bija ratiņkrēslā un noskatījās pa logu.

Mums tā māja kā pilskalnā atrodas. Senāk te bijis purvs, un nostāsti vēsta, ka veselu nedēļu diendienā stumti māli, lai izveidotu kalnu, kur māju celt. Tā es te šajā pilskalniņā dienas vadu, bet daudz iznāk arī pa godiem braukāt. Vēl jau enerģija ir, un nevar tās garamantas mājās vien turēt.”

* Kulaks – padomju laikā nievājošs bagāta zemnieka apzīmējums