Kuldīgas ainas savieno laika spogulī

Kuldīdznieks Juris Kūlītis aizraujas ar pilsētas fotografēšanu un attēlu salīdzināšanu – viņš meklē vietas, kas redzamas vecos attēlos, un nofotografē tā, kā tās izskatās mūsdienās. Tas palīdz saskatīt, kā Kuldīga gadu gaitā mainījusies. Tad Juris bildes ieliek feisbukā, lai var apskatīt arī citi, un viņa darbu tur daudzi novērtē atzinīgi.

BILDES AR STĀSTU

„Kaut kā tas man iešāvās galvā, ka gribu vecās bildes salīdzināt ar jaunajām,” stāsta Juris. „Man patīk vecās bildēs skatīties, kā viss izskatījās agrāk. Tad sāku domāt, kāpēc gan tagad nepamēģināt nofotografēt tās pašas vietas. Cilvēkiem jau arī patīk tās bildes paskatīties. Es pielieku klāt gadus, kad tās bildētas. No sākuma tās bildes vienkārši saliku, kā nu sanāca. Vēlāk sapratu, ka gribas, lai izskatās kārtīgāk.

Vecās bildes cenšos mazliet uzlabot – ne jau tā, lai viss izskatās jauns, bet tā, lai nav švīkas. Man nepatīk, ja vēsturiskā bilde ir tik slikta, ka neko nevar saskatīt. Es mēģinu atjaunot ar datorprogrammas palīdzību. Nav jau tā, ka nospied vienu pogu, un viss gatavs – dažreiz pie vienas bildes jāpasēž pusstundu, kamēr salabo. Dažas senās bildes atsūta citi, pats meklēju senās grāmatās, bet pārsvarā atrodu internetā. Vēsture, senie vietu nosaukumi un tas, kā viss mainījies, mani piesaista.”

KAD NEBIJA TELEFONU AR KAMERU

„Kad sāku fotografēt, tādu telefonu kā tagad vēl nebija. Pirmais fotoaparāts, ja nemaldos, bija Smena 8 – tāds vienkāršs, ar parasto filmiņu. Lai sāktu fotografēt, tā vispirms jāieliek kasetē. Gaismā to nevarēja darīt, jo gaisma filmiņu sabojā. Es paņēmu kādu apģērba gabalu, filmiņu izvilku cauri piedurknēm, lai būtu pilnīga tumsa, un ar rokām mēģināju ievirzīt kasetē. Tad to varēja ielikt fotoaparātā. Tagad telefonā uzreiz redz, kā bilde sanāk: nospied un skaties! Bet toreiz tā nebija. Sabildē visu filmiņu un tikai pēc attīstīšanas redzi, kas vispār izdevies.

Filmas attīstīšana bija vesels process. Sākumā filmiņa tika ielikta attīstītāja šķīdumā. Tad to noskaloja ar ūdeni, pēc tam ielika fiksāžā (šķīdumā, kas attīstīšanu aptur – aut.), tad atkal skaloja un žāvēja. Es to visu darīju vannas istabā. Tas bija radošs darbs, un man patika. Man to iemācīja tēvs – arī viņš nodarbojās ar fotografēšanu.”

PRECIZITĀTE IR SVARĪGA

„Bildējot cenšos atrast to pašu leņķi, no kāda uzņemta vecā bilde, lai pēc tam var salikt vienu pret otru. Vecās jau nevar mainīt: kādas ir, tādas ir. Bet jauno varu pielāgot – pievilkt, iztaisnot, uzlabot, lai būtu pēc iespējas līdzīgākas. Vispirms ir vecā bilde, piemēram, no Liepājas ielas, un tad domāju: „Kur tas ir?” Sāku meklēt, salīdzināt un tad uzņemu jauno kadru.

Vecās bildes parasti atrod mani, nevis es atrodu tās. Jaunās fotografēju ar telefonu, un tās uzreiz var arī apstrādāt – pielabot gaismu, kontrastu, asumu. Ir reizes, kad feisbukā pie manis ieliktajām bildēm cilvēki raksta komentārus: „Es tur dzīvoju, atceros, kā tur izskatījās.” Es to daru vairāk sev un tiem, kurus tas interesē. Mani interesē vecās kartes, senie nosaukumi, vietu vēsture, tāpēc cenšos bildēm pievienot informāciju, nevis tikai ielikt attēlu vien.”

PĒC SLAVAS NEKĀRO

Jurim ir liels fotoarhīvs, tādēļ jautāju, vai nedomā par izstādi. Viņš atbild: „Nē. Man to piedāvāja vairākas reizes, bet negribu. Tās bildes ir vienkārši hobijs. Man arī nav sakārtots – viss kaut kur ārējos cietajos diskos kopā ar video un koncertiem. Es pat īsti nezinu, kur kas atrodas. Šis ir vaļasprieka pēc. Mani neinteresē apbalvojumi vai slava. Vienreiz gan Kuldīgas dome par novada popularizēšanu iedeva goda rakstu, grāmatu un suvenīru.”