Cilvēku labklājība novados ministram rūp

Labklājības ministrs REINIS UZULNIEKS darba vizītē mūsu novadā apmeklēja Kuldīgas dienas centru cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, tikās ar senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti, viesojās vairākās sociālās jomas iestādēs un tikās ar Skrundas puses iedzīvotājiem.

Kāds ir vizītes mērķis?

Man svarīgi apbraukāt visu Latviju. Kad biju iepriekšējā satiksmes ministra padomnieks, bijām visos 119 novados. Ir svarīgi problēmas uzzināt uz vietas. Tie, kas no Rīgas gudri māca, nezina, kāda ir situācija. Kādēļ tieši uz Kuldīgu? Esmu dzimis un audzis Talsos. Šeit man ir daudz pazīstamu cilvēku, ar kuriem esmu spēlējis basketbolu. Viņi uzaicināja reģionālajā vizītē. Te ir ļoti skaisti.

No rīta biju pašvaldībā, domes priekšsēdētāja Inese Astaševska pastāstīja par novadu. Man ļoti patīk, ja rūpējas par visu novadu, par visu pagastu identitāti. Pēc tam devāmies uz dienas centru, jo man svarīgas iestādes, kas izveidotas par deinstitucionalizācijas* naudu. Te ir ļoti labas telpas cilvēkiem ar garīga rakstura un ar kustību traucējumiem, jo tās maksimāli pietuvinātas ģimeniskai videi. Kopienu namā tikos ar senioriem, apspriedām viņiem aktuālus jautājumus.

Kādas ir jūsu kā ministra prioritātes?

Man strādāt ir viegli, jo šajā nozarē esmu 11 gadus – kā parlamentārais sekretārs sāku 2014. gadā. Pārsteigt mani nekas vairs nevar, jo nozare un problēmas zināmas. Prioritāte ir atbalsts ģimenēm ar bērniem, arī bērniem ārpusģimenes aprūpē un audžuģimenēm. Man šai iniciatīvai ir prezidenta atbalsts, un esmu kļuvis par virsvadītāju visām ministrijām, lai apkopotu idejas, kas vajadzīgs, lai cilvēki gribētu radīt bērnus.

Situācija ar dzimstību ir traģiska. Tā nav tikai Latvijā vien – tā ir visā Eiropā. Tam ir fundamentāls iemesls, jo ģimene kā vērtība ir kaut kur pazudusi. Manuprāt, tas ir liberālo vērtību dēļ: darbs, mācības, laiks sev, un tik tad, kad pienāk 40, sāk domāt par pirmo bērnu. Mans uzdevums ir stiprināt apziņu, ka dzīvē nav nekā foršāka par bērniem un ģimene nav apgrūtinājums.

Ir arī objektīvs izskaidrojums – agrāk bērni dzima sievietēm 23 gados, tagad ap 30. Ir samazinājušās sievietes fertilā** vecumā, kas ir 19–42 gadi. Desmit gados sieviešu skaits samazinājies par 88 tūkstošiem. Tagad bērni dzimst tām, kuras dzimušas 1994., 1995. gadā, kad bija baigā bedre. Pēc diviem gadiem vajadzētu būt augšupejai. Mans uzdevums ir panākt, lai cilvēki izvēlas radīt pēcnācējus, nodrošināt tādu vidi, ka viņi gribētu šeit dzīvot. Tie ir pabalsti, izglītība, veselība, ekonomika, mājoklis, darbs. Ceru, ka izdosies dzimstības rādītājus pacelt.

Bet mājokļi nav jūsu pārziņā.

Tā ir, bet Ekonomikas ministrijā jau ir programma zemas īres maksas dzīvokļiem, arī grantu programma pirmajai iemaksai. Izveidota demogrāfisko lietu padome, esmu uzņēmies virsvadību un katrai ministrijai lūdzis atsūtīt priekšlikumus, kas saistās ar ģimenēm. Tos apkopoju un skatos, kas vajadzīgs, lai pēc tam nestu uz āru. Tieši manā pārziņā ir tikai pabalsti.

Pirms pašvaldību vēlēšanām viena partija te solīja, ka bērna piedzimšanas pabalsts būs 1500 eiro. Vai to atbalstāt?

Ir tādi pabalsti, uz kuriem esmu ieciklējies: bērna kopšanas un arī piedzimšanas. Atbalsts startā ir svarīgs. Pašvaldības, arī ne tās bagātākās, 1000 eiro var atļauties, jo bērni diemžēl dzimst ļoti maz. Kad stājos amatā, pirmajā mēnesī Latvijā piedzima divi trīnīšu pāri. Valsts piešķīra 15 tūkstošus eiro – tas vecākiem ir milzīgs atspaids. Vienreizējs piedzimšanas pabalsts no pašvaldības ir vajadzīgs. 1500 eiro – nezinu, vai to var atļauties, jāskatās budžetā, bet 1000 eiro varētu būt.

Mans mērķis ir bērna kopšanas un piedzimšanas pabalstu dubultot.

Bet kas tiks citām sabiedrības grupām? Arī tās vēlas lielākus pabalstus.

Demogrāfija ir mana pirmā prioritāte. Otrā – atbalsts senioriem. Kopā ar iepriekšējo ministru izdevās panākt, ka no šī gada neapliekamais minimums ir 1000 eiro – divreiz lielāks, nekā bija. Panācām, ka no 1. oktobra tiks indeksētas visas pensijas, un tas skars ap 98% senioru. Ko ministrija vēl var panākt, lai uzlabotu senioru stāvokli? Tiem, kuriem darba stāžs ir lielāks, būtu jāsaņem piemaksas pie pensijas. Arī to virzīšu kā prioritāti. Mana nozare skar ap 70 000 cilvēku.

Kopienu namā Kuldīgā jautāja, vai būs papildu atbalsts arī cilvēkiem ar invaliditāti. Neesmu populistisks un teicu, ka nākamgad neiznāks, bet mums jau ir plāns arī šim atbalstam. Sākšu ar demogrāfiju un palīdzību senioriem. Ja man dos otro iespēju strādāt, nākamais plāns – palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti.

Trešā prioritāte ir nodarbinātība. Darbaroku trūkst. Trīs mēnešos ir izdevies panākt, ka skolēnu nodarbinātība vasarā, ko atbalsta valsts, palielināta par 2700 darbavietām. Pērn bija 11 tūkstoši vakanču, bet 30 tūkstoši gribētāju. Pieprasījums ir lielāks, un nākamgad atkal mēģināšu skaitu palielināt.

Tiem, kam jāiet pensijā, grūti saprast, kuru no diviem variantiem izvēlēties: 2. līmeņa uzkrājumu pieskaitīt pirmajam līmenim un katru mēnesi saņemt vairāk vai arī apdrošināt summu ar mantošanas tiesībām. Ko ieteiktu jūs?

Pensiju sistēma strādā ļoti labi. Redzu, ka speciālais budžets pildās. Tomēr katram par savu pensiju es ieteiktu individuāli interesēties Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, kur speciālisti ieteiks piemērotāko variantu, jo viņi redz visas iemaksas.

Tomēr pensijas ir visai nesamērīgas, jo citiem tā ir ļoti liela.

Līdz 1500 eiro saņem 98% senioru. Zinu, ka divi cilvēki saņem līdz 40 tūkstošiem. Daži arī 20 tūkstošus. 90. gadu beigās Latvijā bija robs, un bija paziņas, kas pasaka, ka jāveic iemaksas. Lai piemaksas būtu visiem, vajadzīgs pusmiljards. Tādēļ vispirms es vēlētos papildus dot tiem, kuriem ir 85+, jo viņiem ar pietiekami lielu darba stāžu pensijas ir vismazākās un viņi ir tuvu nabadzības riskam. Tam nepieciešami 12,8 miljoni. Savukārt, lai piemaksātu tiem, kuriem ir 80+, būtu vajadzīgi 30 miljoni.

Vai tam visam naudas pietiks?

Esmu praktisks cilvēks. Ir dzirdēts par griešanu. Es savā jomā neredzu, ko varētu nogriezt, jo man zem katra eiro ir cilvēks. Runājot ar Finanšu ministriju, nosaucu savas prioritātes. Man vajag 50 miljonus ģimenēm ar bērniem, 15 miljonus ārpusģimenes aprūpei, 12,8 miljonus senioriem un 13 miljonus paliatīvajai aprūpei, jo dzīvildze ir palielinājusies un naudas pietrūkst.

Tikšot realizēti 11 projekti, lai mazinātu vardarbības risku. Vai tā ir izplatīta?

Es teiktu, ka vardarbība valstī, iespējams, nepieaug, vienkārši cilvēki sāk runāt, un tas ir labi. Situācijas ir diezgan graujošas. Daudz zinu, bet nedrīkstu stāstīt. Liela problēma ir tā, ka esam izaudzinājuši tādu paaudzi, kas nemāk audzināt bērnus. Vecāki netiek galā paši ar sevi, kur nu vēl ar bērniem. Ir risks, ka bērni 13 gados var kļūt par atkarīgajiem. Ir emocionālā vardarbība, skolās arī fiziskā, vēl ir seksuālā vardarbība.

Mums ir Bērnu aizsardzības centrs, kas agrāk bija inspekcija, un mērķis ir ar šādiem gadījumiem strādāt. Uzticības tālrunis strādā 24 stundas diennaktī, un cilvēki var zvanīt. Dienā ir ap 300 zvanu, un vairāk to izmanto vecāki. Ir liela struktūrfondu nauda tieši cīņai ar vardarbību. Bērns man ir tēma, par kuru vienmēr aizsvilstos.

Noteikts, ka sociālo pakalpojumu grozā jābūt obligātajiem desmit.

Kuldīgas novads ir labais piemērs, jo piedāvā deviņus, izņemot vienu – atelpas brīdi, bet pie tā tiekot strādāts.

Citās pašvaldībās tā nav. Kāpēc?

Situācijas ir dažādas: trūkst darbinieku, arī finansiālās rocības, dažviet nav arī izpratnes. Sociālo pakalpojumu groza mērķis ir minimumu pašvaldībās nodrošināt vienādi. Katrai gādīgai pašvaldībai par saviem iedzīvotājiem jārūpējas.

Cilvēkus satrauc arī tas, ka maksa par pansionātu kļūst arvien augstāka.

Aktīvi braukājot pa Latviju, redzu, ka tāda situācija ir visos novados. Mīnuss – Eiropas iepriekšējais uzstādījums bija tāds, ka jābūt maziem namiem, kuros būtu 14–16 senioru. Pakalpojums dārgs, bet pietuvināts ģimeniskai dzīvei. Gan Latvijas, gan Eiropas sabiedrība strauji noveco, un tas nozīmē, ka pēc šādiem pakalpojumiem būs pieprasījums. Alūksnē slēdz vienu skolu un tās vietā ierīko pansionātu. Iespējams, tāds būtu risinājums arī citviet. Eiropa sapratusi, ka tā ir problēma un ka varētu būt struktūrfondi infrastruktūrai, pieņemsim, cilvēkiem ar demenci. Tas jau būtu solis pareizajā virzienā. Pagaidām struktūrfondu šādām iestādēm nav. Valstiski jādomā, kā problēmu risināt.

* Deinstitucionalizācija – tāda pakalpojumu sistēma, kas palīdz cilvēkiem dzīvot nevis aprūpes iestādēs, bet mājās vai citādā ģimeniskā vidē
** Fertils – auglīgs, tāds, kurā sieviete spēj dzemdēt