No bērnu slimnīcas Pakistānā līdz maģistrantūrai Eiropā

Pakistānietes TŪBAS TULAS MUNTAHAS (Tooba Tul Muntaha) vārds nozīmē augstākā laimes pakāpe. Viņai ir 27 gadi, un Kuldīgā viņa studē Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (angliski SDSI). Tūba atklāj savu pamatīgo pieredzi no bērnības dažādās Pakistānas pilsētās līdz darbam ar bērniem, kuri sirgst ar vēzi, un stāsta par dzīvi pašlaik mūsu mazajā pilsētā.

Mākslas koledžā un slimnīcā

Kur tava dzimtā puse? Kur esi mācījusies, strādājusi?

Pakistāna Dienvidāzijā atrodas blakus Indijai. Tā kā tēvs darbojās militārajā nozarē, esmu augusi vairākās pilsētās. Kursabiedri saka – viņiem Kuldīgas pietrūks, bet man tā ir norma: iemīlos kādā vietā, un tad tā jāpamet. (Smejas.) Esmu apskatījusi visu savu valsti. Pakistānā ir daudz valodu un kultūru, tāpēc uzaugot daudz piedzīvots.

Es studēju Lahorā, vienā no vēsturiski bagātākajām pilsētām. Četrus gadus pavadīju Nacionālajā mākslas koledžā, kas pastāv vairāk nekā 150 gadus. Tur ieguvu produktu dizainera grādu un attīstījās mana personība. Apkārt bija tik radoši, mākslinieciski cilvēki!

Produktu dizains Pakistānā nav populārs, jo rūpniecība attīstīta vāji, daudz tiek importēts no Ķīnas. Esam lauksaimniecībā balstīta valsts.

Sākotnēji strādāju ārštatā kā grafiskā dizainere un pārcēlos uz Ravalpindi, kur dzīvo vecāki. Biju grafiskā dizainere reklāmas aģentūrā, bet nostrādāju 15 dienas, un man tur ļoti nepatika. Nesapratu, kāpēc jutos tik slikti, – šķita bezjēdzīgi vizuāļus radīt tik tam, lai uzņēmumi vairāk pelnītu. Man šajā darbā nebija nozīmes. Kādu dienu apslimu, un bija jādodas uz slimnīcu. Mamma kādreiz bērnu onkoloģijas nodaļā strādāja par stāstnieci. Es tur devos kopā ar viņu un satiku septiņgadīgu meiteni. Viņas smaids un tur pavadītais laiks lika just tik daudz, ka darbu pametu un sāku strādāt slimnīcā kā brīvprātīgā. Rīkojām mākslas terapijas darbnīcas, injekcijas un zāles pārvērtām mākslas darbos, rīkojām izstādes, vācām materiālus un ziedojumus. Pēc laika sapratu, ka man vajadzētu arī pelnīt naudu.

Slimnīca beigās mani pieņēma darbā, un tie bija divi ļoti piepildīti gadi. Sapratu, ka tas, par ko domājam, ka mums ir problēmas, nemaz nav īstas problēmas. Pakistānā skumji nav tikai tas, ka bērns ir slims, – ģimenes nevar atļauties bērnu izārstēt. Bija daudz sāpīgu mirkļu, zaudējumu. Bet sapratu: ja varu kādam kaut piecas minūtes padarīt laimīgas, mans darbs ir paveikts.

Kāpēc izvēlējies pakalpojumu dizainu?

Sapratu, ka esmu sasniegusi stikla griestus – iedevusi to, ko varu. Vajadzētu vēl augt, lai dotu vairāk. Sāku pieteikties maģistra programmām. Tas, ko nodrošinājām slimnīcā, bija psihosociāls pakalpojums, bet es atklāju pakalpojumu dizainu, kas manai karjerai palīdzētu. Draudzene pastāstīja par Erasmus Mundus programmu, jo pati tajā piedalījās. Man tas likās tik labi: studē un ceļo! Man patīk būt nevis tūristei, bet iedzīvotājai – būt iekļautai vietējā kultūrā un ikdienā. Tas dod vispatiesāko pieredzi. Tāpēc programma, kas ļauj dzīvot dažādās valstīs, šķita ideāla. Es mācījos mākslas skolā, un Eiropa ir mākslinieka sapnis – tik daudz vēstures un mākslas! Pat neskatījos, uz kurām valstīm jādodas, – programma likās laba, un pieteicos. Pēc tam sāku pētīt valstis, un par Latviju un Igauniju dzirdēju pirmoreiz. Par Somiju mazliet zināju.

Kā pieteicies?

Es to darīju divreiz. Pirmoreiz piedāvāja maksas vietu, bet to nevarēju atļauties. Otrreiz ieguvu stipendiju. Nebija viegli, bet videopieteikumā ieguldīju lielu darbu. Priecājos, ka tas mani nogādāja te. Kad pieteicos, bērni slimnīcā lūdzās, lai mani uzņem. Kad saņēmu e-pastu, ka esmu uzņemta, atrados cilvēku pūlī tirgū. Biju ļoti priecīga – pateicu kolēģiem, zvanīju vecākiem, un visi bija priecīgi. Tas man ir liels sasniegums, un meitenei no Pakistānas tas ir arī emocionāli skaisti, ka tiku tik tālu. Pēc tam gan sākās haoss – vistrakāk bija nokārtot vīzu. Pakistānā nav Latvijas vēstniecības. Man vajadzēja apstiprinājumu uzturēšanās atļaujai, lai nokārtotu vīzu. Tāpēc divas reizes bija jādodas uz Abū Dabī Apvienotajos Arābu Emirātos. Galu galā esmu šeit!

Strukturēta pieeja sarežģītām situācijām

Kā izproti pakalpojumu dizainu, kā plāno to lietot?

Tas sniedz ietvaru tam, ko dažkārt darām haotiski vai intuitīvi, bet ar struktūru, kas atvieglo procesa izskaidrošanu citiem. Domāju, ka pakalpojumu dizains man palīdzēs formalizēt to darbu, ko esmu paveikusi, un izmantot nākotnē. Ja tu ej pie kāda sponsora vai cilvēka, kuru vēlies pārliecināt, ka tava ideja ir svarīga, tu dažreiz nespēj to īsti izskaidrot. Bet, ja ir skaisti vārdi un ietvars, kurā vari savu procesu ievietot, tad citi ir iespaidoti un viņiem vieglāk to saprast.

Gribu to izmantot labā nolūkā – strādāt sociālajā jomā, lai mazinātu sarežģītas, daudzslāņainas problēmas, ar kurām saskaramies dzimtenē.

Vēlos strādāt ar pakalpojumiem pēc cilvēka nāves. Ir dažādas reliģijas, apbedīšanas vietas, un starp šiem posmiem ir daudz pārrāvumu. Sēru laikā ģimenei grūti ar to tikt galā. Turklāt ir daudz birokrātiska spiediena, piemēram, jautājums, kam piederēs mirušā zeme. Ģimenei, kas jau tā pārdzīvo zaudējumu, tas kļūst ļoti haotiski un nomācoši.

Kāds ir tavs secinājums par studijām šeit?

Man programma patīk, jo man nebija gaidu. Viss šeit liekas jauns, jo man ir māksliniecisks fons. Pakalpojumu dizains ir kā biznesa dizains – tas ir citādāk. Mēs risinām problēmas. Man ir daudz, ko mācīties. Lielākā daļa pasniedzēju ir jauki, bet visgrūtāk saprast, ko viņi stāsta, jo katram cits angļu valodas akcents. Daudz iemācos arī no kursabiedriem, jo viņi nāk no dažādām jomām un kultūrām: kad kopā pavadu laiku, vienmēr uzzinu ko jaunu.

Pilsēta dod brīvību

Kāds iespaids par Kuldīgu?

Es to mīlu! Tas nav pārspīlējums. Es šeit jūtos tik ērti. Nāku no valsts ar ļoti daudziem cilvēkiem. Mūsu pilsētas nav gājējiem draudzīgas. Kuldīga man dod brīvību – varu doties jebkur un jebkurā brīdī. Tas ir arī droši. Citiem nepatīk, ka pilsēta var būt tukša, bet man patīk. Tās izmērs ir ideāls.

Ventspils ielā mums ir vislabākais dzīvoklis. Ļoti paveicās: dzīvoju ar kursabiedreni no Pakistānas, dzīvoklis ir nesen atjaunots un silts, saimniece atsaucīga.

Ko dari brīvajā laikā?

Pārsvarā dodos pie vīra uz Lielbritāniju. Kuldīgā ar draugiem taisām ēdienus, pastaigājos, fotografēju. Ēst gatavošana ir mana aizraušanās – man patīk viesus uzņemt un pacienāt. Ar kursabiedriem pērkam drēbes veikalā RDA, sapulcējamies, lai svinētu svētkus. Esmu bijusi Rīgā, Liepājā, Ventspilī un Alsungā. Bet Kuldīga ir vislabākā!

Vai esi piedzīvojusi kultūršoku?

Es to sauktu ne par kultūršoku, bet atklājumu. Man liekas, ka Latvijā daudziem ir vienādi vārdi – ir daudzi Jāņi, Lienes un Ingas. Kad uzzināju par vārdadienām, tad to sapratu. Man liekas interesanti un patīkami, ka kopienas viena otrai palīdz. Devos ciemos pie kāda pavasara talkā. Pakistānā šādā situācijā kādam tiktu samaksāts, jo darbaspēks ir lēts.

Garšo kvass un rupjmaize

Ko saki par latviešu ēdieniem?

Tradicionālos ēdienus neesmu daudz ēdusi, jo tajos ir gaļa. Es īpaši neēdu cūkgaļu, jo to nepieļauj mana reliģija. Alsungā ēdu sklandrausi – tas bija interesants. Domāju, ka tas garšos kā ķirbju pīrāgs. Man un vīram garšo kvass. Man garšo arī rupjmaize ar sviestu. Lielākoties ēdienu taisu pati un lielu daļu garšvielu atvedu no mājām.

Ko vēl gribi Latvijā piedzīvot?

Gribu piedalīties Jāņos, īpaši lēkt pāri ugunskuram. Gribu arī dalīties savā kultūrā un Kuldīgas tehnikumā jau esmu vadījusi prezentāciju. Vēl neesmu paspējusi to darīt bērnu un jauniešu centrā.

Lieliska draudzene

Vai tev ir studiju programmas aicinātais vietējais draugs?

Jā, un Liene Blūma ir vislabākā. Viņa ir lieliska – momentā kļuvām par draudzenēm. Pirms te ierados, runājām pa telefonu. Liene reiz teica, ka viņai patīk interesantas zeķes. Teicu, ka man arī. Atradu zeķes ar vienradžiem un uzdāvināju. Liene ir unikāla – tik dzīvespriecīga un jautra! Esam ar viņas ģimeni svinējuši svētkus, Lieldienās krāsojuši olas. Ļoti reti var atrast tādu cilvēku, ar ko sadraudzēties tik ātri.