Vārtsargs – „karstasinīgs sirdī, bet ar vēsumiņu prātā”

Vēl pavisam nesen visi runājām par Latvijas izlasi, kura Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas spēlē futbola dzimtenē Anglijā, Vemblija stadionā Londonā, 24. martā aizvadīja vēsturisku maču pret daudz spēcīgāko mājinieku vienību, jo ar to tikās pirmo reizi.

Klātienē to vēroja teju 80 tūkstoši līdzjutēju, un kuldīdznieku lepnums ir divkāršs, jo valsts izlasē ir trīs mūsējie: Jānis Ikaunieks, Dario Šits un vārtsargs KRIŠJĀNIS ZVIEDRIS. Viņš toreiz Kurzemniekam sacīja, ka latviešu fanus sportisti laukumā dzirdējuši un izjūtas bijušas ļoti labas.

Kā tu vērtē izlases sniegumu līdz šim?

Pirmā spēle pret Andoru, teiksim, nebija tā skaistākā. Galvenais bija uzvarēt, tas mums arī izdevās (1:0 – red.), un par to prieks. Savukārt spēle pret Angliju bija tāda, kādu visi arī gaidīja. Man liekas, ka nospēlējām sava līmeņa robežās. Mums nav par to jākaunas (0:3 – red.)

Runājot par sevi, spēle pret Andoru man izlasē bija pirmā, un jutos ļoti labi, biju par sevi pārliecināts. Pirms spēles pret Angliju bija manāms stresiņš, bet tas pārgāja, kad sākām iesildīties. Spēlei sākoties, tas vispār pazuda. Es guvu baudu, jo pirmo reizi spēlēju tādā stadionā, kur atnākuši tik daudz cilvēku.

Pēdējā laikā vārtsargi kļūst vēl aktīvāki, iesaistās uzbrukumos.

Futbola stils mazliet ir pamainījies – vārtsargam ir liela loma. Šodien visi vārtsargi daudz spēlē ar kājām, un tas komandai ir svarīgi: kā iesākt uzbrukumu, kā iziet no aizsardzības zonas un vēl citas lietas. Vārtsargiem tas jādara ļoti labi. Varbūt pēc pāris gadiem prasīs, lai vārtsargi arī sit golu (smejas).

Runāju ar līdzjutējiem, un viņi sacīja: varējuši redzēt, cik ļoti tu esi spēlei noskaņojies. Kādam jābūt labam vārtsargam?

Es teiktu, ka jābūt karstasinīgam sirdī, bet ar vēsumiņu prātā. Vārtos vienmēr jāsaglabā loģiskā domāšana, nedrīkst satraukties par kādām niansēm. Zinu, ka ir tādi spēlētāji, kuriem pirms spēles ir savi paņēmieni, kā noskaņoties. Man tāda nav. Varbūt tāpēc, ka spēles ir bieži un tas ir mans darbs. Man galvenais – labi iesildīt ķermeni, lai nebūtu traumu.

Vai futbols Latvijā un citviet atšķiras?

Mana pieredze nav tik liela, lai to vērtētu, jo esmu spēlējis tikai Somijā. Atšķirības ir tieši jauniešiem. Vairākos treniņos biju kopā ar jauniešu komandu. Kaut kā likās, ka viņi ir drošāki, pārliecinātāki, laukumā strādā labi, zina, ko grib. Pirms pāris gadiem, kad spēlēju Liepājā un mums uz pāris treniņiem pievienojās kāds no jauniešu komandas, tam bija grūti – varēja redzēt, ka ir sabijies, nav par sevi pārliecināts. Somu jaunieši nebaidījās laukumā sevi parādīt, spēlēt ar bumbu.

Kādi tev iespaidi par Latvijas futbolu? Vai vēlies redzēt kādas pārmaiņas?

Grūti pateikt. Viens gan: var redzēt, ka Latvijas futbols progresē, tieši virslīgā – mūsu vietējā līmenī. Pagājušajā gadā komanda RFS virslīgas čempionātā uzvarēja un tika arī Eiropas līgas grupu turnīrā. Tas ir labs rādītājs, un Latvijas futbolā lēnām virzāmies uz priekšu.

Kāda ir atšķirība, spēlējot valsts izlasē un klubā?

Virslīgā nav tik lielas ažiotāžas par spēlēm. To arī varēja just. Par izlases spēlēm interese bija pavisam cita. Pārējais viss tas pats – laukumā ir 22 cilvēki. Vienīgi izlases spēlēs ir lielāki stadioni un vairāk skatītāju.

Cik tev kā vārtsargam svarīga sadarbība ar citiem?

Ļoti svarīga. Īpaši vārtsargam ar aizsargiem – tā ir ļoti nozīmīga spēles sastāvdaļa. Labai komunikācijai jābūt. Būtu grūti, ja mani iemestu citā komandā bez jebkādas adaptācijas un būtu jāsadarbojas ar tiem, ar kuriem neesmu spēlējis. Ir svarīgi, cik daudz savus spēlētājus izproti, zini viņu stiprās un vājās puses, zini, ko var gaidīt. Nozīme ir arī komandas atmosfērai. Tā veido to, kā tu laukumā jūties. Runājot par izlasi, kolektīvs ir labs – esam viens par otru un zinām, ka sitīsimies līdz pēdējai minūtei. Viss sākas ģērbtuvē, pārējais ir laukumā.

Vai, sākot profesionālo karjeru, tev bija kāds cilvēks, kurš palīdzēja?

Šķiet, ka nebija. Pirms es parakstīju profesionālo līgumu, biju Liepājā, un tur sistēma tāda: ja labi sevi parādi, tevi ņem pie profesionālās komandas. Tiek dots laiks treniņiem. Ja sniegums apmierina, tiek parakstīts līgums.

Nezinu, kā būtu, ja būtu spēlējis mazā klubā. No Kuldīgas aizbraucu projām ļoti agri. Liepājā viss sakārtots un sākt profesionālo ceļu ir vieglāk. Grūtāk ir no mazākām komandām. Kuldīgā līdz noteiktam vecumam var spēlēt, pēc tam jāskatās, kur to darīt tālāk, lai vairāk progresētu. Svarīgi, lai konkrētajā vietā ir profesionāla komanda.

Tev ir 28 gadi. Vai tas futbolā ir maz vai daudz? Līdz kādam vecumam var spēlēt profesionālajā līmenī?

Tas ir individuāli. Nozīme ir arī pozīcijai, kurā tu esi. Redzam, ka vārtsargi parasti spēlē visilgāk. Tāpēc es ceru, ka šis man nav beigu posms (smejas). Ņemot vērā manu vecumu, es teiktu, ka ir vidus.

Futbols – tie ir nebeidzami treniņi, disciplīna, traumas. Kādēļ vēlies turpināt?

Domāju, ka tā ir mīlestība pret sportu, šo sporta veidu. Ja man kādu iemeslu dēļ tas būtu jāpārstāj un ikdienā jādara kas cits, es tik un tā atrastu veidu, kā spēlēt futbolu brīvajā laikā. Man bija treneris, kurš sacīja: mums jābūt laimīgiem cilvēkiem, jo mums ir vislabākais darbs pasaulē – darām to, kas patīk, un par to arī maksā naudu. Es piekrītu: man nav jāmeklē motivācija, lai dotos uz treniņu. Es to daru tāpēc, ka futbols man patīk.

Vai vari atklāt mērķus, ko vēlies sasniegt?

Mērķis būtu vēl kādu reizi uzspēlēt ārzemēs. Gribētos būt foršā līgā, kur uz spēlēm nāk daudz cilvēku.

Cik līkumots būtu ceļš līdz šai iespējai?

Futbols ir interesanta lieta: vienā dienā vari būt dubļos līdz ausīm, nākamajā – esi pie zvaigznēm. Katram stāsts ir individuāls. Viss var ātri mainīties.

Ko uzskati par savu lielāko sasniegumu?

Spēli pret Anglijas izlasi, jo izdevās uzspēlēt gandrīz 80 000 cilvēku priekšā. Katram dzīvē tas neizdodas.

Atskatoties bērnībā, kurš aizveda tevi uz pirmo treniņu?

Tētis. Mazs būdams, visu laiku viņam prasīju, lai sētā spēlē ar mani bumbu. Toreiz dzīvojām daudzdzīvokļu mājā Dzintaru ielā. Tad vecāki iegādājās māju Pārventā, un bumbu varēju spēlēt pagalmā. Tētim vienā brīdī laikam apnika, jo reiz pateica, ka man jāiet uz futbola treniņiem. Tētis agrāk spēlējis kopā ar treneri Gvido Treimani, tāpēc aizveda pie viņa. Viņš bija mans treneris visu Kuldīgas posmu. Reizēm viņam palīgā nāca arī dēls Andris Treimanis (tagad augsta līmeņa tiesnesis – red.).

No Kuldīgas novada nākuši daudzi labi futbolisti.

Tā ir. Man šķiet, ka Kuldīgā cilvēki ir neatlaidīgāki. Atceros: kad biju maziņš, jutu atšķirību starp komandas biedriem Liepājā un Kuldīgā. Liepājā puiši bija iejūtīgāki, draudzīgāki: ja kāds uzsita pa kāju, vienmēr atvainojās. Kuldīgā viens otram bliezām pa kājām un neviens neatvainojās. Kuldīgā ir puiši ar raksturiņu.

Kāda ir profesionāla futbolista ikdiena?

Tā mazliet atšķiras: ir laiks, kad gatavojamies sezonai, ir sezonas vai jau pēcsezonas laiks. Janvārī sākam cītīgi gatavoties, parasti treniņnometnēs. Šogad bijām Dubaijā un Turcijā. Ja kāds iedomājies, ka varam apskatīt pilsētas, tā nav, jo nebraucam jau atpūsties. Katru dienu ir pa diviem trim treniņiem, un brīvdienu nav.

Tagad sezonā grafiks ir citādāks, bet visai saspringts: ik pēc četrām piecām dienām spēle. Tāpēc divi treniņi dienā īsti nekad nav, jo tas fiziski nebūtu iespējams. No rīta pamostos, aizbraucu uz bāzi Rīgā, paēdu brokastis, notrenējos un dodos mājās. Atpūšos un gatavojos nākamās dienas treniņam.

Kādu reizi taču tiec pie brīvdienas. Kā to pavadi?

(Smejas). Tā tas nenotiek, jo man ir profesionāļa līgums. Es nevaru ņemt brīvdienu – treniņā jāierodas katru reizi. Atpūta ir tikai tad, kad mums tiešām ir brīvdiena, bet teikšu godīgi – tādas ir ļoti reti. Mēnesī varbūt kādas divas. Reizēm neko negribas darīt, arī no mājas iet ārā negribas, tad daudz guļu (smejas). Vasarā gan brīvdienu gribas izmantot aktīvāk – aizbraukt pie jūras vai citur dabā. Parasti pusotru mēnesi brīvs ir novembrī. Tad mēģinu kaut kur aizbraukt un kārtīgi atpūsties.

Vai pašlaik tu arī ko mācies?

Šobrīd neko citu nedaru – esmu slinks (smejas). Ir džeki, kuri mācās, citi ir jau ko pabeiguši, bet mūsu komandā Rīga FC vairums tāpat kā es tikai trenējas un spēlē. Aizdomājoties jāsaka: futbola manā dzīvē ir daudz, un arī pēc karjeras noteikti darīšu kaut ko saistītu ar to. Neko citu jau īsti nemāku.

Kādas vērtības tev kā cilvēkam svarīgas gan laukumā, gan ārpus tā?

Laukumā – nebūt tādam pretīgam, nepatīkamam spēlētājam. Man ar šādiem futbolistiem ir bijusi saskarsme. Piemēram, tev iznācis kļūdīties, bet otrs var pateikt ko nepatīkamu. Ja kļūdījies pats, tāds nekad nebūs vainīgs un vainos to, kas viņam devis piespēli. Es cenšos būt godīgs pret visiem. Dzīvē ir svarīgi būt jaukam, citiem palīdzēt brīdī, kad tas vajadzīgs, nestāvēt malā.

Kā tu sadzīvo ar atpazīstamību?

Godīgi sakot, Latvijā mana atpazīstamība ir nosacīta. Ir, protams, reizes, kad kāds mani kaut kur atpazīst un uzdod jautājumus. Bet Anglijā dienu pirms spēles dzīvojām divu minūšu gājiena attālumā no Vemblija stadiona. Izgājām ārā pastaigāties, un cilvēki nāca klāt, fotografējās un runājās ar mums.

Cik bieži izdodas atbraukt uz Kuldīgu ciemos pie vecākiem?

Biežāk viņi brauc pie manis uz Rīgu. Kuldīgu iznāk apmeklēt reizi gadā, parasti Ziemassvētkos. Reizēm izdodas atbraukt divas vai trīs reizes.