Savienot divas realitātes

„Stāvēju pie režisora Ginta Zilbaloža datora un redzēju ainas ar kaķi laivā starp applūdušām pilsētu drupām. To mirkli atceros, jo ar pārliecību zināju, ka projekts būs veiksmīgs. Biju neticami priecīgs, ka man atļāva tur piedalīties,” tā saka ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars ieguvušās filmas Straume animācijas mākslinieks un grafiskais dizainers, rīdzinieks PĒTERIS TENISONS.

Straumes tapšanā viņš dēvēts par animācijas uzmetuma mākslinieku un filmas ainas ir izstrādājis, vēl veidojis titru un plakātu dizainu, arī Latvijas Pasta pastmarku par godu Straumei un ir autors baltajiem T-krekliem ar tumšpelēkā kaķa tēlu, kurus valkāja radošā komanda.

Mākslinieks beidzis Velsas Universitāti Apvienotajā Karalistē, kur apguvis kino ar specializāciju kinematogrāfijā un scenārija mākslā. Pēteris strādā par grafisko dizaineru. Dzīvojis Kambodžā, kur filmējis dokumentālās filmas un ar karaliskās ģimenes svētību radījis nacionālo pavārgrāmatu.

Kuldīgā Pēteris apprecējies un šeit nereti pavada laiku ar ģimeni, jo ar Kuldīgu viņu saista emocionāla saikne ar sievas Andas vecvecākiem, arī ar Ventu.

Ainu saliek kopā

Ko nozīmē būt animācijas uzmetuma māksliniekam? „Tas nozīmē veidot ainas filmas animatikam, kas ir animācijas rupjais uzmetums, kuru vēlāk noslīpēja režisors Gints, pieslēdzās arī franču kolēģi, kas detalizēja dzīvnieku gala variantu. Mans uzdevums bija visus ainas elementus salikt kopā, sākot ar kameras kustību, tēlu pamata pozām, beidzot ar vidi un galvenajiem priekšmetiem.” Veidojot uzmetumu, bezmaksas animācijas programmā Blender* jākustina virtuālā kamera, kas tver filmas varoņus. „Bieži vien process sākās ar scenāriju vai to, ka režisors aptuveni izstāstīja, kāda ir aina un kas tajā notiek. Tad attiecīgi jāmeklē, kā kustināt vai iekadrēt varoņus cauri visai ainai, kas varēja ilgt pat vairākas minūtes un notikt dažādās vietās. Jāatrod gan kameras soļi, gan pārējo elementu mijiedarbība un loģika.”

Kanāda, Apvienotā Karaliste, Kambodža

P.Tenisons dzimis Rīgā: „Bet uzaugu Dzērbenē, Vecpiebalgas pusē, pie Juvera ezera, kur bērnību pavadīju mūsu lauku mājās. Rīgā mācījos angļu valodas skolā. Mans tēvs Modris bija mākslinieks, brālis un māsa mācījās daiļamatniecības pamatskolā, bet es vienīgais toreiz izlēmu mākslas virzienā neiet. Tomēr jau vidusskolā stundās nevēlējos darīt neko citu kā burtnīcās zīmēt un mācību grāmatā bildes pārzīmēt pa savam. Klasesbiedri jau zināja, ka, vidusskolu beidzot, darīšu visu, lai mācītos animāciju.

Divus gadus kārtoju dokumentus, lai brauktu uz Kanādu, kur biju uzņemts koledžā ar 3D animācijas kursu. Diemžēl finanšu dēļ neiznāca to pabeigt. Atgriezos Latvijā, pusgada laikā pārorientējos un dabūju vietu Apvienotajā Karalistē, Velsas Universitātē. Mācījos gan kinematogrāfa, gan scenārista novirzienā. Dabūjis bakalaura grādu, atgriezos Latvijā, bet izlēmu strādāt grafiskā dizaina studijā Asketic.

Pēc pāris gadiem izmantoju iespēju aizbraukt padzīvot pie brāļa, kurš tolaik strādāja Kambodžā. Aizbraucu uz mēnesi atvaļinājumā, beigās paliku piecus gadus.

Pirmos trīs nodzīvoju tādos kā džungļu apstākļos, strādājot nevalstiskajai organizācijai Wildlife Alliance. Tā bija ļoti aktīva: kopā ar varas iestādēm cīnījās par dzīvnieku glābšanu, malumednieku un mežu izcirtēju ķeršanu. Es tai filmēju materiālus – gadu sekoju savvaļas ziloņiem, filmējām no helikopteriem, klejojām ar motocikliem. Bija baigie piedzīvojumi.”

Brālis rādījis piemēru

„Aizbraucis uz Kambodžu, sapratu, ka neeksistē nekāda limitācija vai hierarhija, kurai jāpakļaujas, lai piekļūtu lielākām darba lomām un atbildībai. Brālis bija parādījis labu piemēru. Visas iespējas ir atvērtas – vari darīt visu, ko tik uzdrošinies, ja esi gatavs kārtīgam darbam. Kad man sākās savi ārštata projekti, lielākais bija Kambodžas nacionālā pavārgrāmata, ko karaliskā ģimene dāvināja kā diplomātisko dāvanu. Tā bija otrā, ko taisīju šim klientam, un šoreiz man uzticēja visu no vāka līdz vākam: dizainu, maketu, fotogrāfijas, ēdienu. Pats ar savu skūteru izbraukāju Kambodžas provinces, sabildēju kulinārās detaļas un garšvielu novākšanas rituālus. Ar laiku tomēr jutu, ka, neskatoties uz krāšņajiem piedzīvojumiem, šāda dzīve līdz galam mani nesaista, un vēlējos atgriezties Latvijā, lai būtu mājas un ģimenes atbildība. Iznāca savu radošo darbību šeit būvēt no jauna. Esmu atpakaļ jau deviņus gadus.”

Iepazīst Matīsu Kažu

„Pirms četriem gadiem izlēmu radošo darbību attīstīt trīsdimensiju vidē. Tā nonācu studijā, kurai bija projekti ar virtuālās realitātes un filmēšanas tehnoloģijām. Tur bija jāizveido motion capture jeb kustības tveršana un animācija. Divos mēnešos nācās apgūt gan Blender, gan programmatūru Unreal Engine, lai dzīvā telpā inscenētu, izspēlētu ainas, kurās aktieri darbina tērpus ar kustību sensoriem, kas reālā laikā iekustina virtuālus tēlus. Šajā projektā iepazinos ar producentu Matīsu Kažu (Straumes producentu, scenārija līdzautoru – red.). Kad tas beidzās, viņš piedāvāja pievienoties Ginta projektam.”

Uzreiz likās trāpīgi

„Noskatījos Ginta pirmo animācijas filmu Projām, un tā mani apbūra. Unikālais piegājiens bija absolūti manā gaumē. Tā uz mani atstāja lielu iespaidu, un aizgāju satikties ar Gintu un Matīsu, parādīt savus darbus. Gints iepazīstināja ar topošās filmas konceptu, parādīja pāris paraugu, kas tobrīd tapa. Man uzreiz likās, ka pamatelementi ļoti trāpa globālo tēmu aktualitātē. Mani pielika pie tā, ka lieku kopā ainas, laikam tādēļ, ka man jau bija operatora un fotogrāfa fons. Lai gan šķiet, ka izstrāde gāja diezgan raiti un bez īpašām krīzēm, man grūtākā bija sajūta, ka pašam un arīdzan citiem komandā tehniskajā ziņā nākas darīt ko pavisam jaunu, pašos procesos taustīties un meklēt. Ne vienmēr visas lietas ir līdz galam izrunājamas. Tādēļ vajag uzticēties procesam, kā arī sev un citiem.”

Elementi sastājas perfekti

„Mēs, visa komanda, pirmo reizi pabeigtu filmu redzējām Francijā, pirmizrādē Kannās. Sēdējām smokingos, skatījāmies fantastiski milzīgā un tehniski augstas kvalitātes kinozālē. Iepriekš daļa komandas Rīgā, kinoteātrī Forum Cinemas, bijām noskatījušies pabeigto rupjo animatiku. Tad vēl bija tikai reta skaņa un mūzikas skices, trūka pāris gala ainu. Bija neiespējami iztēloties, cik iespaidīgs būs pilnais vizuālais rezultāts.

Kad visi elementi saslēdzās kopā ar Ginta iespaidīgo vīziju, es tāpat kā citi skatītāji Kannās biju iespaidots līdz ovācijām. Skaņa visu pacēla citā līmenī. Visspilgtākais mirklis visā notikumā bija redzēt to kino maģiju, kad visi elementi perfekti sastājas rindā. Redzēt, ka cilvēki smejas, slauka asaras un šņukst. Ar lielu smaidu un asarām skatījos uz to visu. Beigās cilvēki septiņas minūtes aplaudēja. Un tobrīd nezināju, kas vēl tik būs priekšā. Nebiju gatavs tam, kādu iespaidu uz mani atstās pirmizrāde. Un arī tam, kādus apgriezienus pasaulē Straume sāks uzņemt. Katru dienu pamostos un redzu nākamo ziņu par nākamo balvu, sasniegumu vai cilvēku līdzjušanu šai filmai vairāk un vairāk.”

Vienā laivā

„Visforšākais ir tas, ka uz Straumes galvenajiem notikumiem visa radošā grupa varējām doties kā komanda. Piedzīvot to, ceļot kopā bija ļoti īpašs laiks. Tā bija forša saliedēšanās – viens otru iepazinām, sadarbojāmies tāpat kā filmas dzīvnieki laivā cauri visiem notikumiem. Būt kopā Losandželosā bija vairāk nekā tas, kam spēj noticēt. Kur nu vēl Oskara ceremonijā sēdēt tam visam pa vidu un acu priekšā redzēt pat vēl tēva paaudzes slavenības! Par to mirkli, kad Oskaru dabūjām, nav vārdu…

Pašlaik kā brīvmākslinieks strādāju mājās, turpinu taisīt dizainu Straumes vajadzībām, arī Matīsa studijai Trickster Pictures. Gatavoju skices Straumes monētai, ko izlaidīs Latvijas Banka. Sākas arī darbs pie preču starptautiskās licencēšanas.”

Kuldīgā mācās ieraudzīt pasauli

Pirms astoņiem gadiem P.Tenisons iepazinis sievu Andu. Viņa ir daļēji kuldīdzniece – dzimusi un augusi Ventspilī, bet skolā gājusi arī Kuldīgā. Te savukārt bērnībā uzaugusi Andas mamma un mūža lielāko daļu dzīvojuši Andas vecvecāki. „Braucieni uz Kuldīgu pie viņiem beidzās ar kāzām Svētās Annas baznīcā. Katru brīvu mirkli pavadām šeit, arī nākotnes plānus kaļam šai malā. Esmu ļoti pateicīgs, ka varu te piedalīties Andas ģimenes dzīvē. To, ko neatradu nevienos piedzīvojumos pasaulē, uzreiz atradu Kuldīgā pie Ventas. Pie Riežupes smilšalām ir viens upes posms, kur bieži esmu jau no 1. janvāra, kad atveras licencētās makšķerēšanas sezona, līdz oktobra beigām, kad tā aizveras. Būt klāt, vērot dabu cauri gadalaikiem un gadiem ir tas, ko man vajag. Tas nav stāsts par mušiņmakšķerēšanu, bet par to, kā pavadīt laiku, mācoties, attīstot spēju redzēt un ieraudzīt pasauli sev apkārt. Arī šovasar ar savu gandrīz divgadīgo puiku plānoju būt pie Ventas.”

* Blender – atvērtā koda 3D datorgrafikas programma