„Gribēju darīt darbu, kas patīk”

„Es ļoti labprāt kādreiz atkal būtu kuldīdzniece – tāda pilntiesīga,” saka mūsu novadniece LAURA CELMIŅA, kura Ārlietu ministrijā strādā kā vecākā komunikācijas speciāliste. „Fotografēju cilvēkus uzvalkos jeb iemūžinu ārlietu dienesta ikdienu, strādāju arī ar fotoarhīvu, lai viss paliek vēsturē,” viņa skaidro.

Skolā laba atmiņa, un skola labā atmiņā

„Esmu absolvējusi Viļa Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju, kas tagad ir vidusskola. No skolas gadiem tuvākās atmiņas ir par nekomerciālās kultūras centru Zabadaks, kas atkal atdzīvojies, – par to milzīgs prieks. Tur notika dažādi pagrīdes koncerti – tāda do it yourself* kultūra: paši radīja mūziku, paši šuva drēbes. Man ļoti patika cilvēki, kuri tur gāja, brīvība un mūzika, kas bieži nebija pati skanīgākā, bet tā bija pašizpausme.

Uz skolu gan gāju ar domu, ka to pabeigšu, un viss. Man ir laba atmiņa, tāpēc bija labas atzīmes, un man nav stāstu par to, kā būtu mēģinājusi kaut kā izlavierēt. Atzīšos, ka klasesbiedriem palīdzēju izpildīt mājasdarbus. Spilgti atceros mūsu klases audzinātāju Mārīti Milzeri: bija stingra, bet iedeva latviešu valodas zināšanas. Mēs ar klasesbiedriem katru gadu tiekamies salidojumos. Labi atceros arī skolotājas Guntu Upesdegli, Irmu Gertneri un Ingu Pūci.”

Kultūrai palīdz vēsture

„Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Man ir bakalaura grāds vēsturē Latvijas Universitātē, un ar to gāju uz Ārlietu ministriju. Fotografēt esmu mācījusies kursos un centusies Rīgas Stradiņa universitātē to mācīties akadēmiski, bet uznāca kovids, un dzīve aizgāja uz citām pusēm. Vēstures studijas ļauj labāk uztvert procesus. Pašai mīļa ir kultūra – literatūra un kino, tāpēc vēstures zināšanas reizēm palīdz labāk izprast daiļliteratūru un filmas. To es novērtēju, bet nezinu gan, vai tāpēc trīs gadi jāstudē (smejas). Bakalaura programmu beidzu 2009. gadā.”

Strādājusi žurnālistikā

„Pirms darba ministrijā strādāju nacionālajā informācijas aģentūrā LETA, no tās pārgāju uz ziņu aģentūru BNS, bet tās vēlāk saplūda kopā. Aģentūrā LETA rakstīju kultūras un izklaides ziņas, tad biju koordinatore, sekretāre – universālā kareive. Kad aģentūrai pienāca klāt BNS, rakstīju par tieslietām un iekšlietām.

Žurnālistikā sāku strādāt divu iemeslu dēļ: ģimenes ietekmē, jo ar to bija nodarbojies tētis, un arī tāpēc, ka gribēju darīt tādu darbu, kas man patīk, nevis tikai strādāt strādāšanas pēc. Sapratu, ka protu rakstīt un ka ar to kaut kas jādara. Esmu strādājusi arī ar sociālajiem tīkliem Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.”

Ministriju iecienījuši vēsturnieki

„Darbā ministrijā pieteicos tāpēc, ka bija vakance. Ārlietu dienestā ir diezgan daudz vēsturnieku. Kad studēju, kādā brīdī likās, ka varētu ministrijā strādāt. Es gan vairāk biju turējusies pie Latvijas vēstures nekā starptautiskās. Sanāca smieklīgi: satikāmies bariņš koju laika draugu, kafejnīcā runājām, ko katrs dara, un viens no puišiem teica, ka strādā Ārlietu ministrijā. Es nodomāju, ka tas ir tik forši un ka arī es gribētu tur strādāt. Jautāju, kas jādara. Viņš stāstīja, ka toreiz bijis sludinājums un vienkārši pieteicies darbā. Kopš tās dienas regulāri skatījos, vai ir vakances. Uzķēru tādu, kurā mans profils būtu gana labs.

Darbā man ir daudz pienākumu – fotografēšana ir viens no tiem. Pati tajā ārkārtīgi ieguldījos, jo mani tas interesē. Darbs man ļoti patīk.”

Savas valsts patriote

„Ministrijā sāku strādāt 2017. gadā, kad pie durvīm klauvēja Latvijas simtgade, kam sekoja visas iespējamās simtgades pēc kārtas, arī ārlietu dienesta un de iure jeb Latvijas starptautiskās atzīšanas simtgade. 2018. gads man ir ļoti mīļš, kad varēju savas valsts simtgadi izdzīvot kopā ar valsts amatpersonām, jo esmu savas valsts patriote. 2018. gada 18. novembrī bija svinīgā sēde Nacionālajā teātrī, kur Latvijas valsts ir dibināta, – man bija iespēja tur būt klāt. Tas bija ļoti nozīmīgi.

Darbs ministrijā man nozīmē, lielos un cēlos vārdos runājot, kalpošanu valstij. Tas nozīmē arī iespēju pelnīt iztiku, darot to, kas patīk. Tas nav mazsvarīgi. Es arī ļoti novērtēju dienesta cilvēkus – tos, kuru labā strādāju. Viņi ir atsaucīgi, arī patriotiski un ļoti cilvēcīgi. Esmu lepna, ka tādu cilvēku labā strādāju. Kolēģi ir ļoti dažādi, un visi esam personības. Dienestā esam ierēdņi, bet, manuprāt, esam atsaucīgi un pretimnākoši.”

Kuplas reportāžas

„Šogad apritēja 20 gadu Latvijas dalībai NATO un Eiropas Savienībā. Svinot 20 gadus NATO, lietotnē Strava Rīgā tika izveidota lidaparāta kontūra, kas jāizskrien. Varēja pieteikties ikviens, bet, protams, pieteicās NATO valstu vēstniecības un militāristi. Maršruts bija 12 kilometru pa Rīgu, un ar kolēģi Ilzi Salnāju fotografējām kontrolpunktos. Neaprēķinājām to, ka militāristi skries ļoti ātri. Stāvēju pirmajā postenī un domāju, ka bildēšu, kā viņi paņems našķus un padzersies ūdeni, bet viņi panesās garām. Tad sapratu, ka viss, ko varu darīt, ir ņemt stāvdrāzi jeb īres skrejriteni un dzīties pakaļ pie aiznākamā punkta. Uztaisījām kuplu reportāžu no dažādiem leņķiem.

18. novembris un 4. maijs man vienmēr ir aizņemti datumi. Viss taču ir brīnišķīgi! Ar valsts augstākajām amatpersonām pie pieminekļa nodziedam himnu – kas var būt skaistāks! Šie valsts svētki vienmēr ir īpaši.”

Kuldīga uzplaukusi un radoša

„Kuldīgā reizi mēnesī mēģinu būt, jo tur dzīvo mamma. Satieku arī draugus. Kuldīga ļoti mainījusies. Es neesmu procesiem īpaši sekojusi līdzi, bet vizuāli pilsēta ļoti uzplaukusi. Un ir taču UNESCO statuss! Ir arī daudz vietu tūristiem – visādas mīlīgas kafejnīcas un citas ēstuves.

Man ar Kuldīgu nav dziļas saiknes, jo vecāki ir ienācēji un nejūtos kuldīdzniece vairākās paaudzēs, tomēr man tur ļoti patīk. Ja dzīvē sakritīs kauliņi, apsveru iespēju kādu laiku tur piezemēties. Man patīk, kā tur viss attīstās, cik radoši. Liekas, ka pandēmija arī daudz devusi, jo attālinātais darbs ļāvis cilvēkiem nomainīt dzīvesvietu tālāk no Rīgas, tādēļ daudzas vietas uzplaukušas.

Šogad ar bērnības draugu biju Zabadakā: sajūta kā muzejā, taču ne negatīvā nozīmē. Vienkārši telpu iekārtojums tas pats, sienu gleznojumi – nemainīgi, un daļa veco laiku publikas arī vēl sastopama. Nebiju tur bijusi sen, arī aktīvas darbības tur krietnu laiku nebija. Priecājos, ka tas atdzīvojies, un izskatās, ka būs citādāks nekā pirms daudziem gadiem, bet tas ir ļoti labi. Katrai paaudzei savas vajadzības un intereses. Skolas laikā par to, ka ejam uz Zabadaku, uz mums skatījās ar šķību aci (smejas).

Kuldīgā neiznāk tikt uz visiem pasākumiem, uz kuriem gribētos, jo darbs ministrijā ir intensīvs. Tā ir laikmeta prasība: kad visiem vajag, to vajag uzreiz.”

Tēva iedvesmota

„Mans tēvs Arvīds Voldemārs Celmiņš (1931–2017) bija sava ceļa gājējs. Lielāko daļu mūža strādājis ar tekstiem un presē, izdevis savu laikrakstu Ziņas un izveidojis nelielu grāmatu apgādu A.C. grāmatu apgāds, kurā izdotas galvenokārt Kanādā dzīvojošā trimdas rakstnieka, pelčenieka Eduarda Freimaņa grāmatas. Viņa darbi mani rosināja studēt vēsturi un strādāt žurnālistikā. Kad ministrijā pieteicos, tētim to neteicu, un bija vesels process, kamēr tiku līdz atbildei. Īsu brīdi pirms atbildes tētis nomira. Domāju, ka viņš būtu bijis priecīgs un lepns. Tāda ir dzīve.”

Pamestas vietas un korporācija

„Man ir dažas aizraušanās brīvajā laikā – viena ir Latvijas Universitātes akadēmiskā mūžorganizācija, studenšu korporācija Dzintra. Nākt uz to pierunāja draudzene. Pēc kovida mājsēdes draugu loks bija sairis, un dalību korporācijā redzēju kā iespēju veidot to no jauna, turklāt ar inteliģentiem, mērķtiecīgiem cilvēkiem. Mums ir literārie vakari, kuros kāda no Dzintras stāsta par kādu tēmu vai ved ekskursijā, iepazīstina ar savas dzīves vai darba šķautni. Nesen noorganizēju ekskursiju, kurā korporācijas locekles vedu pa pamestām Kurzemes un Zemgales baznīcām, kas Otrā pasaules kara laikā cietušas.

Pamestās vietas ir viens no maniem hobijiem. Tas sākās Kuldīgā ar kokapstrādes rūpnīcu Vulkāns – toreiz pamestajās vietās bija daudz artefaktu, un varēju domāt, kādi cilvēki tur bijuši, ko darījuši. Šādu vietu kļūst aizvien mazāk, bet kaut kas tajās drupās saista. Paņemu kompānijā arī draugus un citreiz savu sešpadsmitgadīgo meitu Dārtu.”

* Dari pats (angļu val.)