Arī jubilejā darbi ņem virsroku

„Ir jāstrādā, un tikai tad kaut kas ir. Tā tas bijis visos laikos,” saka Gundars Kalniņš, kurš ikdienā strādā kokapstrādes uzņēmumā Stiga RM par traktoristu un tikko klusi nosvinējis 60. dzimšanas dienu.

Svētkos tikai savējo lokā

„Zīmīgāka jau ir šī dzimšanas diena, jo gadi iet uz otru pusi,” smejas jubilārs. To viņš nosvinējis mājās tikai tuvāko ģimenes locekļu vidū. Ballītes un liela publika viņu nevilina. Ciemos atbraucis dēls Markuss, kurš Rīgā strādā un studē. Studiju programmu tēvs gan baidās precīzi nosaukt, jo dēls ik pa laikam kaut ko pamainot, lai saprastu, ko īsti vēlas. Abi daudz lietu mājā darot kopā. Arī pēc mazās pasvinēšanas jubilejas vakarā darbi ņēmuši virsroku, jo šis tas darāms bijis sakrājies.

Bērnībā dāvanas bijušas kā jau daudziem bērniem tolaik: spēļu mašīnas un traktori, kāds konstruktors. Patlaban vairs tās neesot tik svarīgas, vērtīgāks šķiet kopā būšanas laiks ar savējiem.

Cik var, tik dara pats

Pensiju gan Gundars negaidot, jo pieradis strādāt gan darbā, gan mājās. Jau darbdienas beigās viņš domās ir darbos, ko gribas paveikt mājās. Īpaši aktīva esot izvērtusies šī vasara. Kā jau privātmājā, vienmēr esot daudz darba un garlaicīgi neesot nekad. Palēnām vien tā tiekot atjaunota: siltināta, nomainīts jumts, sētā ieklāts bruģis. „Cik varu, tik daru pats. Paskatos, kā dara viens, kā otrs. Un sarežģīts jau tur nekas nav. Vienkārši jādara. Ko nevaru es, tur aicinu speciālistus,” pārliecināti saka Gundars. Esot bijuši arī misēkļi, un tad nekas cits neatliekot, kā sākt visu no jauna. Viņš piekrīt teicienam, ka katrs mācās no savām kļūdām. Bet, lai visus šos darbus varētu veikt, nepieciešami līdzekļi, tāpēc vajadzīgs algots darbs. Dzīve jau virza uz priekšu. „Kādreiz staigājām pa dārzu ar lejkannu, tagad jau gribas ko automātisku. Un tas viss prasa līdzekļus,” spriež jubilārs.

Visu mūžu ar tehniku

Jau desmit gadus katru rītu Gundars dodas uz darbu Stiga RM, kas atrodas tikai piecu minūšu gājienā no viņa mājām. Viņa uzdevums ir ar traktoru pa laukumu vadāt baļķus. Par darba apstākļiem sūdzēties nevarot. „Labi ir tikai tur, kur mēs neesam,” nosmej jubilārs. Darbavietā viņu dēvē par ilggadēju un profesionālu darbinieku, kurš te strādā no uzņēmuma atvēršanas. Pirms tam par traktoristu strādājis SIA Silavkrasti, kur gatavojuši šķeldu. Vienu brīdi dažādus sagādes jautājumus risinājis uzņēmumā Vecmuiža. Bet vēl agrāk strādājis Lauktehnikā un braucis ar piena savākšanas mašīnu. No tā laika arī Gundaram vairāk patīk agrās rīta stundas, kad enerģijas esot vairāk. Un mājinieki jau zina, ka vakarā viņš jāliek mierā.

„Lielāks vai mazāks tas traktors vai mašīna, bet ar tehniku esmu strādājis visu mūžu. Pēdējā laikā gan traktors vien palicis, vairāk nekā nav,” saka jubilārs.

Atpūtas brīži – reti

Reizēm gan sanākot aizbraukt pamakšķerēt, ko varētu uzskatīt par Gundara atpūtu. Savu lomu viņš pats arī tīrot un gatavojot, pat kūpinot. Par vislabākajām makšķerēšanas vietām sauc Nabes ezeru un Ventu. „Bet tagad laikam palieku arvien slinkāks, sen neesmu nekur bijis,” atzīst Gundars. Esot brīži, kad gribas vienkārši izstiept kājas un atpūsties. Arī apceļot vēl neredzētas vietas Latvijā pēdējos gados neesot sanācis. Ja aizejot uz kādu pasākumu tepat, Kuldīgas estrādē, tas jau esot daudz, jo Gundars nav teātra un koncertu cilvēks.

Viņš sevi sauc par zivju, gaļas un dārzeņu ēdāju. „Pašiem dārzā izaug tik dārzeņu, lai varētu sezonas laikā ēst svaigus. Ziemai nekas dižs nesanāk,” saka jubilārs.

Bet, kad raža padevusies labāka, viņš pats arī iesaistoties konservēšanā. Mednieks gan nekad neesot bijis, jo labāk izvēlas to brīdi, kad gaļa jau ir sagatavota uz galda. Par dzīvnieku mīli tā īsti viņš sevi nesauc, bet suņi esot draugi.

Mīļākā stunda skolā – autoapmācība

Mudināts padalīties ar piedzīvojumiem agrāk, Gundars smej: „Agrākie laiki pagājuši un nenāk vairs atpakaļ.”

Gundars ir kuldīdznieks, kurš prom no pilsētas bijis tikai armijas laikā, kad nosūtīts uz ķīmijas bataljonu Baltkrievijā. Mācījies Kuldīgas 1. vidusskolā, kad par direktoru strādājis Herberts Knets, bet klases audzinātāja bijusi Anta Veckrāce. Skolotāji esot bijuši stingri, bet viņš pats – diezgan kārtīgs skolnieks. Visvairāk, protams, esot interesējusi autoapmācība, kas tolaik bijusi iekļauta mācību procesā. „Man tā tehnika vairāk vilka nekā kas cits. Sāku ar riteņu iepazīšanu, tad bija mopēdu laiks un vēlāk jau mašīnas,” atceras Gundars.

Jautāts par pulciņiem skolas laikā, viņš atbild: „Tam nebija laika. Man pēc mācību stundām skolā bija jāstrādā, jo mēs audzējām mārrutkus.” Par nopelnīto naudu ģimene iegādājusies žiguli. Kad pārtrūcis mārrutku bizness, audzējuši cūkas. Un tā jubilārs jau no skolas vecuma pieradis allaž strādāt.