Vai pirms vēlēšanām politiķi jūk prātā?

Lai arī ne vienmēr piekrītu sava kolēģa Jāņa Dombura viedoklim, šoreiz gan zem viņa vārdiem trešdienas raidījumā Kas notiek Latvijā? gribas parakstīties. „Šis ir pilnīgi analfabētisks formulējums!” diskusijas laikā iesaucās Domburs. Tas tika teikts par Nacionālās apvienības sagatavotajiem un Apvienotā saraksta atbalstītajiem grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kas paredz deputātu kandidātu debates turpmāk (un steidzamības kārtā) pielīdzināt priekšvēlēšanu aģitācijai.

Šajos grozījumos teikts arī tas, ka gan radio un televīzijā, gan preses izdevumos, biļetenos, grāmatās un citos izdevumos iespiedtehnikā, gan publiskās lietošanas ārtelpā un iekštelpās, gan internetā priekšvēlēšanu aģitācijas materiāli izvietojami un aģitācija atļaujama tikai valsts valodā (tai skaitā latgaliešu rakstu valodā) un lībiešu valodā. Tas būtu saprotams un pieņemams. Bet tās ir divas pilnīgi dažādas lietas: debates vispār un valoda, kādā tās drīkst notikt.

Trešdien LTV redakcionālā padome atcēla portālā Rus.lsm iecerētās debates krievu valodā (lai arī pašu politiķu pieņemtajā Nacionālās drošības stratēģijā teikts, ka krievu valodai no sabiedriskajiem medijiem jāpazūd 2026. gadā). Bet kontekstā ar Krievijas karu Ukrainā, arī ar saasināto priekšvēlēšanu situāciju un daļas sabiedrības protestiem acīmredzot šāds lēmums ir pareizs. Arī Valsts prezidents pateicis, ka debatēm Latvijā jānotiek latviešu valodā. Visā šajā politiķu saceltajā brēkā diemžēl nepelnīti tiek zākāti (tai skaitā saukti par Kremļa aģentiem) Latvijas žurnālisti, kas dara savu darbu.

Bet! Kā var izdomāt žurnālistu vadītas debates pielīdzināt priekšvēlēšanu aģitācijai? Kā tad sabiedrībai uzzināt kandidātu atbildes arī uz neērtiem un nepatīkamiem jautājumiem? (Jo priekšvēlēšanu aģitācijas, tātad reklāmas, materiālos viss vienmēr ir un būs skaists un daudzsološs – salds sīrups.) Debates izsenis ir viens no žurnālistikas žanriem. Un tāds formāts nekādā veidā nevar būt politiskā aģitācija.

Grozījumus par debašu pielīdzināšanu politiskajai aģitācijai uz karstām pēdām paredzēts izskatīt Saeimā, valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. Ja tie tiešām tiks pieņemti, tas nepārprotami sašaurinās mediju redakcionālo izvēli un liecinās par politiķu iejaukšanos žurnālistu darbā. Drīzāk politiķiem būtu vēsu prātu jāapdomā, ko turpmāk darīt, lai izlabotu pašu veidoto un izgāzušos sabiedrības integrāciju un nodrošinātu politisko (tai skaitā) saziņu latviešu valodā.